Katrā rajona pagastā noteikti ir pa kādai daudzbērnu ģimenei. „Druva” šonedēļ devās ciemos pie trim šādām ģimenēm, kuras dalījās pārdomās par dzīvi, ikdienas raizēm un priecīgākajiem mirkļiem. Kad bija darbs, raižu bija mazāk
Dzērbeniešu, “Dimantu” mājas saimnieku Inetas un Mareka Ješkinu ģimenē aug astoņi bērni. Četri vecākie savu dzīvi iekārtojuši jau tālu prom no mājām- Kurzemes pusē, bet četri mazākie vēl ir uzpasējami un skolojami.
„Nesūdzos par dzīvi. Taču šis gads nāca ar diezgan lielu triecienu ģimenei. Paliku bez darba. Strādāju Taurenes pagastā kokapstrādes uzņēmumā „Pondus”. Saņēmu pietiekami lielu algu. Bet pēkšņi viss mainījās. Decembrī vēl saņemšu pēdējo bezdarbnieka pabalstu, nezinu, kā tālāk dzīvosim. Dzērbenē darba vietu nav, arī tuvējos pagastos nav nekādu ražotņu. Uz Cēsīm izbraukāt nav iespējams, ja mājās ir mazi bērni. Jau brīžiem bija grūti, kad Taurenē strādāju. Man sešos no rīta jau bija jābrauc uz darbu, bērniem uz skolu bija jāiet vēlāk. Tad viņi paši no rīta cēlās un ģērbās, kā varēja. Kurš māsas zābakus uzvilka, kurš vēl ko sajauca,” ikdienas rūpēs dalās Ineta un atzīst – pilsētā arī ģimenei nebūtu ko darīt.
„Dimantos” nodarbojas ar lopkopību. Tiek audzēti gaļas lopi. Kūtī barojas sivēni. Dārzā tiek izaudzēts viss nepieciešamais pusdienu galdam. Ineta saka – ar tukšu vēderu jau laukos nepaliksi, bet naudu tomēr vajag. Ir lietas un vajadzības, kuras dārzā gribēdams neizaudzēsi.
„Kad abi ar vīru strādājām, iztikšana bija vieglāka. Paņēmām bankā kredītu mājas remontam. Ēka izrādījās ļoti veca, nācās to gandrīz uzbūvēt no jauna – ielikt pamatus, apmūrēt, uzlikt jumtu. Tagad 20 gadus kredīts jāmaksā, bet līdz iekšdarbiem nemaz netikām. Un kredīta slogs nav joka lieta. Bankai ik mēnesi jāmaksā pusotrs simts latu. Tagad tas īpaši grūti, ja ģimenē jāpaliek ar vienu algu,” saka Ineta un stāsta, ka lielie bērni dzīvē iekārtojušies – kurš strādā, kurš studē, cits savu ģimeni jau izveidojis. Galvenās rūpes šobrīd ir par pamatskolas un sākumskolas vecuma bērniem, kuriem dažādas vajadzības ir gan skolā, gan ikdienā.
„Es nevienam neko neprasu, neeju pēc sociālās palīdzības. Uz 1. septembri pašvaldība mums piešķīra 60 latus. Pa to naudiņu nopirkām mācību līdzekļus, taču, jāatzīst, darba burtnīcas ir tik dārgas, kas otrās daļas nemaz visām nesanāk. Domāju, apģērbs mūsdienās jau nav tik liela problēma. To nopirkt var. Bērni nav arī lieli slimotāji. Tā ka tik traki jau nav. Lielākais sarūgtinājums ir tieši par zaudēto darbu. Daudz ko iepriekš varējām nopirkt līzingā. Bērniem datoru nopirku. Bija saimniecībā nepieciešamas lietas, kuras vēl plānojām iegādāties. Bet viss tik pēkšņi mainījās,” saka Ineta un atzīst: “Neteikšu, ka man bija grūti uzaudzināt astoņus bērnus. Viņi viens otru arī atbalsta, man palīdz. Kopā ir daudz vieglāk pārvarēt ikdienas likstas un padalīties kādos priekos. Tagad esmu jau arī vecmāmiņa, un par to priecājos.” Ciena un mīl viens otru
Jaunpiebalgā „Jaunbašu” mājās Ingrīda Pētersone audzina sešus bērnus. Un to dara viena.
„Pat nevaru iedomāties, ka man būtu viens vai divi bērni. Tiešām nevaru. Četri bērni dzīvo pie manis, divi mācās profesionālās izglītības iestādēs Smiltenē un Barkavā. Mazākie gan nav vairs tik paklausīgi, bet mācās labi. Vakari viņiem ir aizņemti ar sporta aktivitātēm, dziedāšanu un dejošanu,” stāsta Ingrīda un piebilst: „Viegli nav, bet protam izdzīvot ar to, kas ir. Rēķinām, ko varam atļauties, un par to, ko nevaram atļauties, nesapņojam.”
Ingrīda stāsta, ka atspaids noteikti ir piemājas saimniecība. Viņa no piena lopiem pārgājusi uz gaļas lopu audzēšanu.
„Audzēju teliņus, pārdodu un par dzīvi nesūdzos. Mums ir savs piens, biezpiens, krējums. Izaudzējam dārzeņus. Veikalā jānopērk tikai mazumiņš. Galvenais, nodrošināt bērniem skolā ēšanu. Diena ir gara, un jāiedod kaut kas arī līdzi. Bērni mājās pārrodas tikai ap septiņiem vakarā, un ceļu no skolas viņi mēro vienmēr kājām. Tie ir apmēram pieci kilometri uz vienu pusi,” stāsta Ingrīda un vaicāta, kas, viņasprāt, ir laimīga ģimene, atbild: „ Domāju, ka man tāda ir. Mēs viens otram uzticamies. Ja ir kādas problēmas, bērni uzreiz man visu izstāsta. Mēs viens otru arī cienām un mīlam.”
Sešu bērnu mamma atzīst, ka laikā, kad viņai bērni dzima, valsts nemaksāja ne vienreizējos pabalstus, ne māmiņu algu gada garumā, kā tas ir tagad. Tomēr viņa vērtē, ka mūsdienās izdzīvot un galus kopā savilkt ir daudz grūtāk nekā pirms pieciem vai vairāk gadiem.
„Kad lielie bērni gāja skolā, pusdienas skolā maksāja, šķiet,
35 santīmus, tagad jau 70. Domāju, ja tagad būtu jāveido ģimene, diezin vai tā būtu tik kupla. Toreiz gan biju jauna, nekas par grūtu nelikās. Paļāvos arī uz savu dzīvesbiedru, bet viņā kļūdījos, paliku viena pati,” savas dzīves līkločos dalās jaunpiebaldziete un stāsta, ka pati arī augusi daudzbērnu ģimenē un zina, cik
svarīgi, ka līdzās ir tuvi cilvēki – brāļi un māsas.
„Ģimenē bijām pieci bērni, mamma viena audzināja, tēvs agri nomira. Māte strādāja, mums, bērniem, veltīja ļoti maz laika. Bija kolhozs, brigādes… Augām gandrīz vieni paši. Bet es bērniem veltu visu savu laiku. Dzīvoju un strādāju mājās. Zinu, ko nozīmē, ka nav līdzās mātes. Tāpēc es saviem bērniem esmu. Viņiem ir siltas brokastis, pusdienas un vakariņas. Viņi uz mani var paļauties, ka tas tā būs,” saka Ingrīda un atklāj, ka ģimenes laimīgākie mirkļi ir nedēļas nogales, kad mājās sabrauc arī lielie bērni un ģimene var pabūt kopā. Tad brīvdienas paiet aizrautīgās sarunās un dažādos kopīgos piedzīvojumos.
Runājot par bērnu pabalstiem, Ingrīda saka – tas ir apsmiekls. Ar to naudu rēķināties lielās lietās nevar.
„Gribu gan teikt, ka nauda dzīvē nebūt nenozīmē visu. Kādreiz pateikts labs vārds ir nozīmīgāks nekā iedots lats. Arī es neeju uz pagasta padomi un naudu nevienam neprasu. Kādreiz drīzāk gribas vienkārši parunāties un saņemt uzmundrinājumu. Taču, skatos, maniem bērniem jau nauda nozīmē daudz vairāk nekā man,” tā Ingrīda.
Ģimene kā vērtība zaudē nozīmi
Drustēnieši Vanda un Norberts Petrovski audzina piecus bērnus.
„Reizēm tieši vieglāk, ja ir daudz bērnu. Viens otru uzpasē, pastimulē un pabīda. Mācībās viens otram palīdz. Bērni noteikti ir daudz patstāvīgāki,” saka ģimenes galva.
Vanda stāsta, ka augusi daudzbērnu ģimenē, taču atzīst, ka mūsdienās bērni ir citādi.
“Kādreiz bērni bija daudz čaklāki, jo laukos bija saimniecības un bija jāstrādā. Tagad bērni vairāk izlaidušies. Nekas nav jādara. Brīžiem es pat nesaprotu, cik tālu jaunieši bezdarbībā var iet. Domāju, ja laukos būtu darbs, arī sociālā situācija veidotos citādi,” prāto Vanda, vērtējot, ka ģimene kā vērtība ir teju jau zudis jēdziens. „Tagad laikam tāda mode, dzīvot kopā tāpat vien bez oficiālas sareģistrēšanās. Katram bērnam teju vai cits uzvārds. Nav tā kā kādreiz –
bija stipra ģimene, atbildība un pienākumi vienam pret otru. Laikam jau strauji mainījušās vērtības. Domāju, ka vecāki ir par maz izglītoti. Es esmu gājusi kursos par tēmām, kas saistītas ar bērnu audzināšanu. Varbūt šādus kursus vajadzētu piedāvāt jaunajiem vecākiem, lai palīdzētu bērnus izaudzināt. Tas, ko bērnos neesam ielikuši bērnībā, laukā izlec tikai vēlāk, kad diemžēl lielākoties ir par vēlu. Turklāt mūsdienās vecāki ir aizņemti ar problēmām – naudas pelnīšanu, mājas soļa apdarīšanu, lopu sakopšanu vai ko citu,” domās dalās Vanda.
Norberts saka – ģimenē galvenais ir uzticēšanās un atklātība vienam pret otru. Viņš arī atzīst, ka bērni, kuri nāk no daudzbērnu ģimenēm, ir daudz izpalīdzīgāki un saprotošāki, iemācījušies dalīties ar otru.
“Protams, vienmēr ikdienas solis nav krāsots rozā krāsā. Vienmēr apakšā jau ir finanses. Jārēķina, lai varētu savilkt kopā galus. Katram savas vajadzības. Reizēm naudiņas ir par maz, lai visiem sanāktu. Kad bērni bija mazāki, šķiet, bija vieglāk. Varbūt tādēļ, ka naudai bija cita vērtība. Kādreiz par pieciem latiem varēju izbraukāt Rīgu, alga bija 200 latu mēnesī. Bet tagad, ja alga palikusi tāda pati, Rīgu noteikti par pieciem latiem vairs neizbraukāšu. Tagad arī daudz skandē – izglītība bez maksas, bet katru dienu skolēns nāk mājās un saka, ko viņam skolai atkal vajag. Mācību līdzekļi kļūst ar katru dienu dārgāki,” domās dalās Norberts.
Vanda pauž viedokli: “Lauksaimniekiem jāievēro mājlopu labturības prasības, bet kā dzīvo cilvēks mūsu zemē? Nevienu tas neinteresē.”
Komentāri