“Druvas” redakcijā šonedēļ viesojās trīs uzņēmēji – šūšanas salona “Agrita” īpašniece Agrita Uzulnika, veikala “Krista” īpašniece Mirdza Pelce un SIA “Cel Tik” valdes priekšsēdētājsJānis Gruntmanis, lai diskutētu par to, kā ekonomiskā krīze valstī mainījusi darba devēju un ņēmēju attiecības.
– Ar kādām pārdomām iesācies šis gads?
A. Uzulnika: – Pakalpojumus vienmēr esam centušies piedāvāt tā, lai tie būtu klientiem pieejami. Kad varējām tirgot dārgāk, to darījām. Tagad rēķināmies ar to, cik klients ir spējīgs maksāt. Šobrīd pusei strādnieku esmu iedevusi bezalgas atvaļinājumu, jo nav daudz darba. Paredzu, ka pasūtījumi būs gada otrajā pusē, un tad darbinieki atkal strādās.
J. Gruntmanis: – Šobrīd būvniecības nozarē ir pamatīgs bardaks, ja tā var teikt. Pašvaldības un valsts sektorā iepirkumi samazinājušies par 30 procentiem, privātajā sektorā iepirkuma samazinājums krities līdz pat 85 procentiem. Šobrīd viss it kā apstājies. Visi gaida, kas notiks. Mums ir arī vairāki projekti, kas iesaldēti. Uz atlikušajiem pašvaldību konkursiem startējam ļoti bieži, bet saskaramies ar problēmu, ka atrodas būvfirmas, kas nāk ar pamatīgām dempinga cenām līdz pat mīnus 50%. Tas nav saprotams. Analizējot situāciju, skaidrs, ka par tādām cenām nevar nemaz nopirkt kvalitatīvus materiālus. Un šādas firmas būvniecības pakalpojumu izmantošana ir lieka valsts naudas izšķiešana, jo pēc pāris gadiem dempinga objekti liks sevi manīt. Arī mēs uzņēmumā maksimāli cenšamies samazināt izdevumus. Ļoti daudz strādājam ar personālu un meklējam dažādas izejas no situācijām.
M. Pelce: – Cenšamies strādāt, cik varam. Veikaliem preces pieņemam tikai no tām firmām, kuras dod lielas atlaides. Mūsu pircējiem nav naudiņas. Arī paši kā uzņēmums cenšamies izdzīvot, bet viegli neiet. Ir firmas, kuras mums jau izvirza parādu prasības, lai samaksājam, draudot, ka pretējā gadījumā mums vairs preces nedos. Parādi mums diezgan ir sakrāti, un jācenšas ar visu galā tikt. Darbinieku skaitu nesamazinām, to izdarījām jau iepriekš.
– Kā ekonomiskās krīzes laikā mainījušās darba devēju un ņēmēju attiecības?
A.Uzulnika: – Šis ir laiks, kad var veidot pozitīvu attieksmi vienam pret otru. Daudzas lietas šobrīd mainās.
M. Pelce: – Bija laiks, kad darbinieki veikalā mainījās. Bija liela staigāšana.
J. Gruntmanis: – Būvniecības sektorā 2007. gadā un 2008. gada pavasarī tendence bija nepārprotama – ja darba devējs nemaksās lielu algu, neviens pie viņa strādāt neies. Būvējot Cēsīs L. Paegles ielas māju, mums bija problēmas atrast krāsotājus, potenciālie darbinieki nāca un prasīja trīs reizes lielākas algas, nekā tās paredzētas tāmē. Šobrīd situācija mainījusies. Pamazām nereāli lielo algu kārotājiem spārniņi nolaižas un saruna starp darba devēju un ņēmēju veidojas normālāka. Tagad varam cilvēcīgi vienoties, par kādām cenām strādāsim un cik ražīgam jābūt darbam.
– Kadru mainība bija ļoti aktuāls jautājums pēdējos gados. Īpaši jaunie darbinieki nāca un gāja.
A. Uzulnika: – To noteikti neizjutu ar šuvējām, bet tirdzniecībā, konkrēti, veikalā, kadru mainība bija ļoti augsta. Divus gadus pārdevēji nāca un diktēja savas prasības. Cilvēkus vajadzēja, un darba devējs brīžiem jutās iedzīts stūrī. Bet šobrīd darba devējam ir tiesības izvērtēt, kuru darbinieku ņemt, kuru ne.
M. Pelce: – Darbiniekiem kādreiz jāierāda īstā vieta. Nevar jau gluži darba devēja vietā diktēt noteikumus.
J. Gruntmanis: – Mūsu uzņēmumā vienu brīdi strādāja vairāk nekā 200 cilvēki, ļoti izjutām darbinieku staigāšanu. Strādnieki nāca un gāja. Dažiem ambīcijas bija lielas, varēšana maza. Dažkārt nevarējām vienoties par paveiktā kvalitātes prasībām. Līdz ar to cilvēki mainījās. Citi darbā pieteicās un neilgu laiku pastrādāja, lai tikai būtu darba vietas izziņa, ko bankai iesniegt. Bija tādi, kas nāca, lai tikai iemācītos amatu, pēc tam devās uz galvaspilsētas uzņēmumiem vai citur.
– Kā lai jūtas arodskolu vecāko kursu audzēkņi, kuriem šogad būs jāiesaistās darba tirgū? Kad viņi sāka mācīties, darbiniekus meklēja kā ar uguni, tagad situācija krasi mainījusies.
J. Gruntmanis: – Lasot lekcijas Jāņmuižas profesionālajā vidusskolā, redzu, ka šobrīd ceturtā kursa studentiem ir problēmas atrast prakses vietas. Saviem audzēkņiem gan skaidroju, ja viņi būs labi meistari, bez darba nepaliks. Jautājums, kur strādās – Latvijā vai ārpus valsts robežām? Lielākas problēmas darbu būs atrast tiem, kuri līdz šim strādāja bez jebkādiem kvalifikācijas dokumentiem. Bijuši gadījumi, kad darba intervijā jautāju par pieredzi, atbild – esot dzīvoklī istabu izremontējis. Domāju, būsim spiesti atgriezties pie padomju laika metodēm, kad darba kvalifikāciju cilvēkam mērīja kategorijās. Un no tām bija atkarīga arī samaksa. Tas, kas notika nesenā pagātnē, nebija īsti normāli – darbā iekārtojies jauns strādnieks uzreiz prasīja pieredzējuša meistara algu. Šiem jautājumiem noteikti jāsakārtojas ikvienā nozarē.
– Publiskajā telpā izskanējis fakts, ka cilvēki sāk slēpt izglītību un bagāto profesionālo pieredzi, lai tikai dabūtu darbu kaut vai mazāk kvalificētā amatā.
J. Gruntmanis: – Šobrīd vienkārši trūkst darba vietu, un cilvēki meklē dažādas iespējas, kā pie darba tikt.
A.Uzulnika: – Bet domāju, ka tas nav pareizi.
– Taču cilvēki pamazām tiek iedzīti izmisumā.
J. Gruntmanis: – Pa šiem diviem gadiem cilvēkiem bija izveidojusies jocīga attieksme pret dzīvi. Viņi vienkārši varēja tikt pie kredīta, automašīnas līzingā… Viss viegli nāca. Pieķēru sevi pie domas, ka ir pat darbinieki, kuri uz darbu vispār nenāktu, ja vien viņam kaklā nebūtu kāds kredīts, līzings un dzīvokļa īre. Bija konkrēti gadījumi, kad redzi – cilvēks ir sliņķis pa dzīvi. Taču algas dienā nāk un skaidrojas, kāpēc samaksa tik zema. Nākamajā dienā vēl atskrien viņa sieva un sāk skaidroties, jo viņš, aizgājis mājās, sievai teicis: “Es taču tev teicu, ka nav jēgas iet strādāt! Tur tāpat neko nemaksā!” Bet patiesībā cilvēks dara visu ko citu, tikai ne to, ko vajag.
– Cik bieži ir nācies vilties darbiniekos?
M. Pelce: – Gadījies pieķert darbinieku, kurš dara to, kas viņam nav jādara, vai paņēmis to, kas nav jāaiztiek. Ar laiku jau redzi, vai darbiniekam interesē godīgs darbs vai pie tevis strādāt viņam ir vienkārši izdevīgi. Taču, ja strādājošā darba kvalitāte un izpratne par pienākumiem vadītāju neapmierina, svarīgi to pateikt darbiniekam tieši. Ja nesaprot, jāliek manīt, ka būs jāauj kājas.
J. Gruntmanis: – Gadās jau visādi. Bet darba devējiem ar to nākas saskarties. Ceļot jau pieminēto māju L. Paegles ielā, konstatēju, ka bez pēdām pazuda tūkstoš latu vērta bliete, divi jumta logi katrs vairāk nekā simts latu vērtībā, vairāki apsildes radiatori, nemaz nerunājot par skrūvītēm, špaktelīti vai krāsas bundžu. Un ir sargi, kameras…
A. Uzulnika: – Jāizvērtē, vai darbinieka “kājas paslīdēšana” ir apzināta vai tas netīšām sagadījies. Taču, kur ir liela kadru kustība, ir pat jāpieļauj šis zuduma procents. Tur neko nevar darīt. Bet jāliek darbiniekam saprast, ka viņš tiek novērots, lai nerodas visatļautības sajūta.
– Vai šis laiks nekalpos par iemeslu tam, ka uzņēmēji kļūs nedaudz lecīgāki?
A. Uzulnika: – Pašreiz tam laika neatliks, jo ir jādomā par izdzīvošanu un biznesa saglabāšanu.
J. Gruntmanis: – Nevaru teikt par visiem, bet nedomāju, ka uzņēmēji savtīgās interesēs izmantos šo laiku vai sliktāk izturēsies pret padotajiem. Uzņēmējiem sāp galva par ikdienišķām lietām. Varbūt ir tādi, kas šo brīdi izmantos kaut kā ļaunprātīgi, bet domāju, ka tādu uzņēmēju ir maz. Taču skaidrs ir viens – strādnieki pašreiz noteikti kļūst mierīgāki. Un tas atvieglos arī uzņēmējiem darbu. Nav vairs trakie jautājumi par samaksām vai ko citu. Var konstruktīvi vienoties.
– Kādas sekas atstās pašreizējā situācija, kad tik daudziem nākas zaudēt darbu, kad uzņēmēji beidz darbību?
J. Gruntmanis: – Domāju, ka bezdarba līmenis valstī noteikti nav septiņi procenti, kā mums to stāsta. Tas ir vismaz 15%. Noteikti puse bezdarbnieku līdz aģentūrai vēl nav aizgājusi. Tās ir kārtējās mūsu rozā brilles. Domājot par savu uzņēmumu, zinu, ka būvniecībā kritiskie mēneši ir februāris, marts un aprīlis. Pat ne janvāris, jo tad vēl saglabājušās kādas vecās iestrādes, kas jāpabeidz. Būvniecības jomā nākamie trīs mēneši būs klusi. Un tas atstās sekas uz tirdzniecību, pakalpojumu sfēru un visu pārējo. Cilvēkiem vienkārši nebūs naudas, ko tērēt. Pārtiks no ceptiem kartupeļiem.
A. Uzulnika: – Mazie uzņēmēji vēl tikai izjutīs sekas šai krīzei.
M. Pelce: – Visgrūtāk būs godīgajiem cilvēkiem. Tie, kuri nav raduši strādāt, arī tagad izdzīvos. Kaut ies un zags. Godīgajiem būs smagāk.
J. Gruntmanis: – Jā, noziedzības līmenis varētu celties, un varbūt būs jāpārdomā divreiz, vai tumsā pa pilsētu iet kājām, vai izsaukt taksi.
– Ar ko šī krīze atšķiras no 90. gadu krīzes?
J. Gruntmanis: – Man radinieks ļoti labi raksturoja
pašreizējo
situāciju. Viņš teica, ka 90. gadu krīze bijusi nieks, salīdzinot ar to, kas tagad notiek un notiks. Viņi dzīvoja laukos privātmājā, ne dzīvoklī pilsētā. Tad laukos bija govs, cūka un vistiņa. Bet tagad laukos vairs pat lopus netur. Toreiz cilvēkiem nebija kredītu, auto līzingā. Kredītu bums iepriekšējos gados bija milzīgs. Bet bankas teica – ņemiet, atdosiet vēlāk. Un cilvēki to izmantoja , krita kārdinājumā.
A. Uzulnika: – Un par to varam pateikt paldies savai valdībai un bankām. Domāju, ka valdībai stingri jādomā, kā aizstāvēt tautu šobrīd tik grūtajā ekonomiskajā situācijā.
– Lai neiestigtu pesimismā, par ko šobrīd svarīgi domāt?
A. Uzulnika: – Šobrīd ir svarīgi neuzķerties uz vārda bailes. Jāturas pie vārda drosme. Ja esam sākuši uzņēmējdarbību, tad jāturpina ar attieksmi – drosme, jo mēs to iedrošinājāmies. Jācer, ka viss būs labi.
J. Gruntmanis: – Domāju, ka būvniecību kaut nedaudz var pakustināt Eiropas naudas. Bbūtu svarīgi, lai valdības koridoros, kuros lemj par šīm lietām, viss notiktu zibenīgi. Jo ātrāk šos projektus palaidīs, jo ātrāk būs cilvēkiem darbs. Tas attiecas arī uz konkrētiem projektiem pilsētā – pils renovācijas otro kārtu, uz paredzētajiem darbiem skolās un daudz ko citu.
M. Pelce: – Galvenais, lai cilvēkiem maciņā nauda neizsīktu. Lai ir darbs un iztikšana.
Komentāri