Par ceļu stāvokli ziemā, uzturēšanu, par finansējumu ceļu uzturēšanai saruna ar VAS “Latvijas valsts ceļi” Vidzemes reģiona nodaļas vadītāju Uldi Plendišķi, VAS “Latvijas autoceļu uzturētājs” Cēsu ceļu rajona vadītāju Vitoldu Bērziņu un rajona policijas pārvaldes ceļu policijas priekšnieku Andri Pāži.
– Kāda ceļu uzturētājiem patlaban ir finansiālā situācija?
Vitolds Bērziņš: – Nekad ceļu uzturēšanai naudas nebūs pietiekami. Šogad ir par 20 procentiem mazāk nekā pērn. Vairāk lēmumu jāpieņem, ko nedarīt, nevis darīt. Naudas ir tik, cik ir. Tā jāsadala gada garumā – ziemas uzturēšanai, bedrīšu remontam, planēšanai. Diemžēl gads sākas un beidzas ar ziemu, un nauda jāatstāj arī novembrim, decembrim. Pagājušajā gadā “pārstrādājām” 250 tūkstošus latu. Patlaban šķiet, ka šogad pietrūks ap 400 tūkstošu latu. Aprīlī būs valsts budžeta grozījumi, tad varbūt vēl naudu samazinās. Šomēnes jau iztērēti 135 tūkstoši latu, atvēlēti 190. Pērn janvārī iztērējām
220 tūkstošus latu. PVN paaugstināšana ir uz uzņēmēja rēķina. Uldis Plendišķis: – Ar ceļu uzturētājiem vairākkārt esam kopā vērtējuši pa pozīcijām, ko var nedarīt, ko darīt mazāk. Piemēram, krūmus necirtīs. Un kopumā situācija ir absurda – braucot pa ceļiem, skatos, kaut tik ceļu uzturētāji nestrādātu, nevis strādātu, jo naudas nepietiek.
– Degvielas cenas kļuvušas zemākas.
Uldis Plendišķis: – Kad “Latvijas autoceļu uzturētājs” uz septiņiem gadiem noslēdza līgumu par ceļu uzturēšanu, degviela maksāja nedaudz virs 50 santīmiem. Pērn – pāri astoņdesmit, tagad vēl nav līdz piecdesmit. Izcenojumos degviela rēķināta lētāka, nekā patiesībā ir visu laiku, jo cenu līgumā var pārskatīt reizi gadā. Tagad cena nokrita, diezin vai pavasarī pārskatīs. Cenu svārstības ir uzņēmēja ziņā.
Andris Pāže: – Krūmus necērt, un satiksmes drošība pasliktinās. Ierobežo līdzekļus visiem, bet
nedrīkst ciest satiksmes dalībnieki. Iznāk, ja
naudu samazina – neko nedarām. Kaut vērtējot visparastāko satiksmes negadījumu, pirmos pārmetumus saņem ceļu policists notikuma vietā. Viņš nav vainīgs, ka ceļu uzturētāji nepilda pienākumus.
Inspektors redz sekas, bet ir cēlonis – autovadītāja vaina un ceļu uzturētāju neizdarītais.
Uldis Plendišķis: – Ne jau vienmēr uzturētāji vainīgi. Daudzi ceļu posmi ir tādi, ka tos uzturēt atbilstoši prasībām nav iespējams. Jau vairākkārt apturēta ceļa posma pārbūve no Bērzkroga līdz Rīdzenei, Veclaicenes šosejas gājēju pārejas Ieriķos, Līgatnē ir ļoti bīstamas. Patlaban tiek izstrādāts projekts Ieriķu apgaismojumam un rotācijas aplim Saulrītos.
Vitolds Bērziņš: – Vāverkrogs, Āraišu pārbrauktuve, Krūmiņu grava, Līgatnes grava – tur sen ceļam vajadzēja būt pārbūvētam. Veclaicenes šoseja tikai Cēsu rajonā nav pārbūvēta.
Andris Pāže: – Bieži avārijas ir pie Līgatnes. Kad klāja asfaltu, varēja kaut nedaudz izlīdzināt.
Vitolds Bērziņš: – Kad uzklāja asfaltu, ceļš bija līdzens, bet
ceļa pamatne netika pastiprināta un smagais transports jau radījis rises.
– No daudzajiem negadījumiem – kad riska faktors bijis ceļš?
Andris Pāže: – Kad intensīvi snieg, vismaz reizi vajadzētu tīrītājam izbraukt. Esmu bieži uz ceļa, gribētos, lai uzturētāji rīkotos operatīvāk, negaidot, kad beigs snigt. Kad notiek negadījums, ir reizes, ka tikai pēc stundas brauc kaisītājs.
Kur cēlonis? Iemesls jebkurā gadījumā ir vadītāja vaina. Ārā ir ziema. Diemžēl Latvijā ir mainīgi laika apstākļi. Vadītājam pašam jāizvēlas drošs braukšanas ātrums. Vadītāji bieži saka – ceļi slideni, noteikumus pārkāpis neesmu, braucu tikai ar 90 kilometriem stundā. Tiek jauktas divas lietas – atļautais braukšanas ātrums un drošs braukšanas ātrums Nevar vainot tikai uzturētājus vai tikai braucējus.
Vitolds Bērziņš: – Kad snieg sniegs, tīrītāji pat trīs reizes izbrauc. Jau pēc pusstundas neredz, ka tīrīts. Valnis ceļa malā veidojas, ja tīrītājs brauc lēni. Lāpstas konstrukcija ir tāda, ka vieglu sniegu aiznes grāvī, ja slapjš un smags, tad vēl valni redz.
Andris Pāže: – Kad bija pirmais sniegs, pats četros no rīta biju uz Veclaicenes šosejas. Sākās slidenais laiks, sākās avārijas, dežūrdaļai pateicu, ka slidens, lai zvana uzturētājiem. Visas mašīnas strādājot. Uz šosejas biju trīs stundas, neredzēju nevienu tīrītāju. Ne jau stāsts par to, cik kurš reizes braucis, mani interesē, svarīgi, lai viss notiktu ātrāk.
Vitolds Bērziņš: – Ierobežota finansējuma apstākļos vērtējam – kad snieg, kāda ir gaisa temperatūra. Ja sniegu sāk piebraukt, uzreiz sākam kaisīt. Ja ne, ceram, varbūt iztiksim bez vienas kaisīšanas. Ja atklāj, ka ir slidens, stundas, pusotras laikā visas mašīnas dodas ceļā.
Andris Pāže: – Tīrīšana, kaisīšana ir atkarīga no katra strādājošā. Ne visi darbu dara godprātīgi.
Vitolds Bērziņš: – Katrai mašīnai ir automātiska uzskaite, ar kādām lāpstām strādāts, cik izkaisīta sāls, cik grants, cik kilometru nobraukts. Varam izsekot katram maršrutam. – Kad ceļam jābūt braukšanas kārtībā pēc snigšanas?
Vitolds Bērziņš: – To nosaka Ministru kabineta noteikumi. A klases ceļiem – trīs stundas pēc nokrišņu izbeigšanās, A1 – četras stundas. To nodrošināt varam, izņemot, ja spēcīgi snidzis un gaisa temperatūra ir mīnus seši, septiņi grādi,
uz ceļa paliek sniega svītras. Uldis Plendišķis: – Jau skaidrs, ka nākamziem naudas trūkuma dēļ tiks pazeminātas autoceļu uzturēšanas klases.
Vitolds Bērziņš: – Kilometra kaisīšana ar sāli izmaksā deviņus līdz 20 latus atkarībā no tā, cik sāls izkaisa. Ar sāli ir efektīvāk, lētāk. Ar vienu sāls kravu var nokaisīt 50 kilometrus, ar grants labi ja 15. – Rajonā ir daudz ceļu būves firmu, bet uzturētājs tikai viens. Vai monopols attaisnojies? Vitolds Bērziņš: – Ceļu uzturēšanai vajag speciālu tehniku – kaisītājus ar lāpstām, bedrīšu remonta iekārtas, daudz auto greideru. Jāgreiderē tad, kad būs vislabākais rezultāts, nevis pēc kārtas. Mums ir vairāk nekā desmit greideru. Ja varētu planēt katru dienu, pietiktu ar četriem. Dubļainā un sausā laikā nav jēgas planēt. Jābūt ļoti spēcīgai firmai, lai tā varētu turēt tehniku bez darba. Tāpēc nosacīti var teikt, ka ceļu uzturēšanā nav konkurences, sevišķi ziemā.Ir ceļu uzturēšanā darbi – virsmas apstrāde ar šķembām, notekcauruļu nomaiņa, ko varētu veikt arī būvfirmas. Pavērtēju, treknajos gados tās šos darbus veica par krietni lielāku naudu nekā ceļu uzturētāji. – Kā uzturētājiem iedala naudu? Vitolds Bērziņš: – Tā ķīniešu ābece. Pavērtēju rajoniem iedalīto. Rīgas, Ogres, Jelgavas rajonu neņemsim vērā, jo tur cita satiksmes intensitāte. Salīdzinot ar citiem, mūsu rajonā vidēji ceļa kilometra uzturēšanai ir par 150 latiem mazāk. Uz tūkstoš kilometriem nav maz. Bet Limbažu, Valkas, Valmieras rajonā naudas ir vairāk, Madonas – kā mums, Gulbenei – vēl mazāk.
Andris Pāže: – Valmieras, Valkas, Limbažu rajonā satiksmes intensitāte ir daudz mazāka. Mums divas šosejas. Inčukalna – Valmieras šosejai intensīvā kustība beidzas pie Stalbes krustojuma, Veclaicenes šosejai – pie Bērzkroga. Pēc satiksmes negadījumu skaita Cēsu rajons ir pirmajā vietā. Arī tas būtu jāņem vērā. Vitolds Bērziņš: – Algoritms, pēc kura rēķina, jau daudzus gadus ir viens un tas pats. Cēsu rajonā tikai 27 procenti ceļu ir asfaltēti. Ir rajoni, kur asfalta segums ir 30, 40 un pat 50 procenti. Valda uzskats, ka grants ceļi neprasa uzturēšanu. Bet aizmirst, ka tie jāplanē. Novembrī noplanējām, uznāca sniegs, nokusa, planējām atkal. Tā nauda tērējas.
Uldis Plendišķis: – Par to runāts dažādos līmeņos – reģionā, ministrijā. Naudas nav un pagaidām arī nebūs. Nepareizā formula daudziem ir izdevīga. Cēsu un Madonas rajonam par to, ka ceļi kalnaini, vēl ir ap desmit procentu piemaksa, bet vienalga naudas ir mazāk. Kilometra uzturēšanai gadā ap 1800 latu. Citiem 2000 līdz 2200 latu. Ceļu infrastruktūra netiek līdzi satiksmes intensitātei un auto jaudai. Andris Pāže: – Katru gadu katrs autovadītājs maksā transporta nodevu. Kamēr tā nauda aizies citiem mērķiem, ne ceļu uzturēšanai, bezmērķīgi runāt.
– Šoziem vislielākie uztraukumi par slidenajiem grants ceļiem. Autobuss bija grāvī.
Andris Pāže: – Saprastu, ja šoferis būtu izbraucis uz ceļa un ieslīdējis grāvī. Bet viņš pa šo ceļu jau labu gabalu bija braucis, ja juta, ka slidens, vajadzēja braukt lēnāk.
Vitolds Bērziņš: – 20 minūtes, pirms autobuss iebrauca grāvī, es braucu pa šo ceļu ar ātrumu 60 – 65 kilometri stundā.
Andris Pāže: – Ja kas notiek, vienmēr vainosim visus, tikai ne sevi. Arī “Degpunktā” rādīja – autobuss grāvī. Bet pārējās mašīnas brauc garām. Ja turpat grāvī būtu arī citas – jā, varētu teikt – tur kaut kas nav kārtībā. Vitolds Bērziņš: – Kā pareizāk – šādu ceļu ziemā kaisīt, bet vasarā, kad tas būs bedrains, negreiderēt?
– Kāpēc ledainos ceļus nerievojat?
Vitolds Bērziņš: – Šī tehnoloģija laba, ja ir piebraukts sniegs, mīksts ledus. Ledus bija ciets un biezs, pamēģinājām rievot, efekta nebija. Kad veidojas atkala, vislabākais ir sāli uzkaisīt. Ir tā saucamā preventīvā kaisīšana. Izvērtējam laika ziņas un kaisām. Kāda vairs preventīvā kaisīšana? – Nav grāvju – slikti, ir – arī. Šoferi sūdzas, ka tie par dziļiem.
Vitolds Bērziņš: – Grāvis ceļam ir tas pats, kas ēkai jumts. Diemžēl grāvji pēdējos divdesmit gados ir aizauguši. Un kad nu tas tiek izcirsts vai no jauna izrakts, šoferiem gribas braukt pa ceļa vidu. Ja liekas, ka grāvji par dziļiem, jājautā projektētājiem. – Ko darīsiet ar darbiniekiem?
Vitolds Bērziņš: – Kā visur. Mums ir vairāki pensionāri, viņiem vismaz ir pensija.
Andris Pāže: – Autobraucējiem ir jāsaprot gan ceļu uzturētāju, gan ceļu policijas finansiālā situācija.
Komentāri