Maigonis Ostrovskis ir lielākais uzņēmējs Drustu pagastā, darbojas kokapstrādē. Patlaban ražotnē nodarbināti nedaudz vairāk par 20 strādājošajiem. Pagastam tas ir daudz. Savulaik bija krietni vairāk par simtu. “Laiki mainās, neko vairāk mēs sagaidīt nevaram. Kokapstrādes pagastā praktiski vairs nav, palikuši zemnieki, mājražotāji, veikali – tas arī viss. Cilvēku trūkums milzīgs. Treknajos gados daudzi aizbrauca uz Rīgu strādāt celtniecībā, kur viņi ir tagad, nezinu, bet pagastā neatgriezās. Ražošanu esmu samazinājis, ar mežizstrādi vairs nenodarbojos,” pastāsta uzņēmējs. Uzņēmums ražo taras materiālus un zāģmateriālus. Tie jānogādā pasūtītājam.
“Desmit tonnu masas ierobežojums traucē strādāt. Agrākos gados varēja izņemt atļauju, ka drīkst vest, tagad tādu vairs nedod. Ja trīs mēnešus nevaru strādāt, strādājošie aiziet bezalgas atvaļinājumā, daudzi vairs neatgriežas. Kā strādāt? Šķelda, skaidas, gatavā produkcija eksportam kaut kā ir jānogādā, bet kā,” pārdomās dalās M.Ostrovskis.
Savulaik viņš bija gan pagasta, gan novada domes deputāts. Bijis klāt daudzās sarunās par pagasta attīstību. “Kad pirms vēlēšanām Godmanis un Šlesers bija Jaunpiebalgā, daudz runājām. Arī tā ir taisnība – jābūt pamatojumam, kāpēc ceļu būvēt. Ja uzņēmējdarbības nav, neesam tik bagāti, lai to atļautos. Bet, lai uzņēmējs ko sāktu darīt, viņam vajag ceļu. Pirmsvēlēšanu solījumiem ticēt nevar, tie brīdi nomierina, bet viss paliek, kā bijis. Protams, gribas labāku ceļu, bet kādreiz jāiztiek ar to, kas ir. Arī jāapzinās, ka visus ceļus Latvijā nesaremontēs, ir taču vēl arī galvenie ceļi. Saprotams, katram ir kaut kur jābrauc un viņam vajag ceļu. Pārdomas raisa tas, ka ceļu firmu īpašnieki ir Latvijas bagātnieku vidū,” saka drustēnietis un uzsver, ka ir patīkami redzēt, ka uz ceļa vismaz kaut kas tiek darīts, ka izrakti grāvji. Ziemā gan labi, ja pāris reizes ledus tiek nokaisīts.
“Braucam un jau zinām, kur kritiskās vietas, kaisām paši, lāpstas vienmēr ir līdzi. Labi, ka ceļmalās ir grants kaudzes,” bilst Maigonis Ostrovskis.
Viņš nav pesimists, kaut patlaban uzņēmējiem nav labākais laiks, jāizsver katrs cents. Labi, ka degvielas cena kritusies, citādi būtu vēl sarežģītāka situācija, jo tirgū zāģmateriāliem cenas ļoti kritušās, bet elektroenerģija palikusi dārgāka. “Pamest vēl iesākto negribas. Strādājošie ir pirmspensijas vai pensijas vecumā,” saka uzņēmējs.
Kopā var vismaz mēģināt
* AIZVIEN CEĻĀ. Uzņēmējs Jānis Āboliņš ir pārliecināts, ka pagasts var attīstīties vienīgi tad, ja būs saremontēts ceļš.
Jānis Āboliņš ir uzņēmējs, nodarbojas ar ceļmalu kopšanu. Uz pašvaldību un valsts ceļiem darba nav. “Gāzi grīdā” laikā Āboliņa firma pļāva un izcirta krūmus arī valsts ceļu malās Piebalgas pusē, daudzviet pagastu ceļus atbrīvoja no krūmiem. Ekonomika noslīdēja, un viss beidzās. Tagad kādu posmu, ja galīgi aizaudzis, var izzāģēt šķeldai.
“Man vairāki “Latvijas Valsts mežu” objekti daudzviet Latvijā. Vidzemē katru gadu izbūvē ap 40 kilometriem meža ceļu. Prasības to uzturēšanai ir ļoti stingras, tie tiek regulāri greiderēti, ceļmalas koptas,” stāsta J.Āboliņš un pauž neizpratni: “Vai “Latvijas Valsts ceļi” un “Latvijas Valsts meži” ir divas dažādas valstis, vai arī abas valsts akciju sabiedrības saimnieko Latvijā, kur ir vienota valsts attīstības programma? Ja domātu valstiski, diezin vai attīstītu meža ceļu būvniecību, nevis autoceļu. Arī valsts autoceļu malās cērtam krūmus. To var darīt tikai par velti, neviens nemaksā. Politika izskatās tāda – ceļmalās izaudzējam tādus krūmus, lai kāds tos bez maksas gribētu izzāģēt šķeldai.”
Uzņēmējs ir arī skeptisks par plānveida ceļu uzturēšanu un atjaunošanu. “Notiek politiska naudas sadalīšana. Ja politiķis ir saistīts ar kādu vietu, tur kaut kas notiek. Tas taču visapkārt redzams. Ceļiem jābūt tādā līmenī, kādā valsts tos spēj attīstīt un nodrošināt, nevis viena valsts struktūra būvē un uztur labā kvalitātē, otrai vienmēr nav naudas. Valsts ceļi taču ir daudz vairāk noslogoti nekā valsts mežu ceļi. Vai tas neparāda, ka valsts nemāk saimniekot?” viedokli pauž drustēnietis.
Jānis Āboliņš savulaik bija Drustu pagasta padomes priekšsēdētājs. Katrs pašvaldības vadītājs cīnās par savu ceļu, kuram ir ietekme, tā ceļu saremontē: “Nedomāju, ka tā valsts var vienmērīgi attīstīt savu teritoriju. Visiem no katla nepietiks, kurš tuvāk, tas pasmels. Tā uz priekšu netiekam. Kā situāciju pagriezt, lai meža un autoceļiem uzturēšana būtu līdzīga, nezinu. Gan jau arī mēs iemācīsimies demokrātiju un apsaimniekot savu valsti,” saka Jānis Āboliņš un atceras, kā 2000. gadā uz rajona padomes izbraukuma sēdi Drustos brauca pagastu vadītāji.
“Kolēģi, kuri pieraduši braukt pa asfaltu, nokavēja pat 40 minūtes. Dažs brīnījās, ka nesaprot, kas noticis ar mašīnu, visu ceļu grabējusi. Pa šiem gadiem ceļš kļuvis tikai sliktāks,” ar smaidu stāsta drustēnietis. Viņš atgādina, ka šis ir vienīgais reģionālais ceļš, kas ved cauri Drustiem. Pirms dažiem gadiem vismaz Jaunpiebalgas pusē kaut ko saremontēja.
“Ar novada domi drustēnieši daudz runājuši par Drustu ceļu, bet pašvaldības vadītājai nav tādas politiskās ietekmes, lai ko spētu panākt. Tāpat bija man, kad vadīju Drustu pagastu. Veidojot novadu, kārtējoreiz tika solīts, ka uz novada centru būs asfaltēts ceļš. Kur tas ir? Kurš politiski var ko sabīdīt, tam kas tiek. Nav pieņemama tāda kaut kā panākšana caur pazīšanos. Ceļš ir traģisks, tam nav seguma, un kopt arī nav lielas jēgas. Prasīt tikai ceļa uzturētājiem nav taisnīgi. Pērn rudenī viņi daudz izdarīja – grāvji izrakti, ceļmalās krūmi un koki izzāģēti. Katrs posms, kurā tas izdarīts, ir labāks, ūdens uz ceļa nestāv,” saka J.Āboliņš, uzsverot, ka ceļu uzturētāji strādā kā ugunsdzēsēji, glābj kritiskās vietas.
Jānis Āboliņš ir viens no parakstu vākšanas iniciatoriem. “Neredzu citu izeju. Nosūtīsim vēstuli, gaidīsim atbildi. Pieļauju arī protesta akciju,” stāsta Jānis Āboliņš un uzsver, ka vienīgi ar cilvēku iniciatīvu kaut ko var paveikt. “Tas ir skumji, ka jācīnās par tiesībām braukt pa normālu ceļu. Tas ir pliķis valstij. Kaut kam ir jāmainās, ja iedzīvotāji šādi sāk aizstāvēt tiesības uz veselības aprūpi, izglītību, ceļu, tad kaut kas nav kārtībā,” pārdomās dalās drustēnietis. Viņš atzīst, ka pagasta ļaudis tik ilgi ir cietušies, bijuši toleranti, bet visam ir savs mērs. Ne tikai Jānis Āboliņš uzsver, ka solījumiem ticēt nevar, politiskā mainība ir tik pierasta, un nav garantijas, ja šogad pasaka, ka tad un tad remontēs, tā arī notiks. Ticēt var tajā brīdī, kad uz ceļa sāk strādāt tehnika.
“Samērā liels pagasts, kad veidoja novadu, Drustos bija 1200 cilvēku, tagad ir par vairākiem simtiem mazāk. Viens no argumentiem ir ceļš. Uz darbu izbraukāt, kaut uz Cēsīm, iznāk ļoti dārgi, jo mašīna regulāri jāremontē. Uzņēmējdarbība pamazām vien apsīkst. Kā lai uz viesu namiem atbrauc atpūtnieki? Vai kāds uzņēmējs, redzot, pa kādu ceļu jābrauc, Drustos sāks uzņēmējdarbību, atvērs ražotni? Kurš pamēģinājis, drīz meklē citu pagastu. Ja būtu ceļš, Drusti noteikti būtu attīstījušies, neesam tālu no šosejas. Ja šis ceļš ir labs, pa to brauc arī jaunpiebaldzēni, jo caur Vecpiebalgu līdz Cēsīm ir krietni tālāk,” pārdomās dalās uzņēmējs.
Jānis Āboliņš vērtē, ka, ļoti iespējams, tieši pēc novadu izveidošanas mazajos novados cilvēki kļuva neaktīvāki, pietrūkst iniciatīvas. Kādreiz drustēniešiem bija pierasts iesaistīties, vērtēt, kas pagastā vajadzīgs. Sāk pietrūkt piederības. “Kopējā problēma mūs ir iekustinājusi,” atzīst J.Āboliņš.
Zināms ik līkums
* VISMAZ CENTRĀ IR ASFALTS. Guntis Smilga netic, ka reiz saremontēs ceļu, lai ērti varētu aizbraukt uz novada centru.
Guntis Smilga Drustos dzīvo vairāk nekā 30 gadus. Arī viņš parakstījis vēstuli VAS “Latvijas Valsts ceļi” un Satiksmes ministrijai, lūdzot saremontēt ceļu Rauna – Drusti – Jaunpiebalga. “Katru dienu nebraukāju, bet vismaz pāris reizes kaut kur jātiek. Aptiekas Drustos nav, un, ja zāles vajag, nedomā jau, pa kādu ceļu jābrauc,” saka drustēnietis un uzsver, ka šopavasar Drustu – Raunas ceļu nevar pazīt.
“Ceļš nolietojas, tas skaidrs. Putekļu mākoņi vasarā vien cik neaiznes, akmeņi paliek, nav jau vairs, ko greiderēt. Nekad mūsu ceļš nav bijis īpaši labs, bet, tā kā esmu vietējais, katru līkumu un kritiskās vietas zinu, uzmanos, tad var izbraukt. Svešiem klājas grūtāk, viņu auto vairāk cieš. Dažs jau arī pārāk ātri brauc,” domās dalās Guntis Smilga un pastāsta, ka ne viens vien palicis uz ceļa, jo kaut ko mašīnai sasitis. “Mašīnu uzturēšana mums daudz dārgāka nekā tiem, kuri dzīvo citur, kur ceļi labāki. Jāpiecieš vien ir, krasi jau nemainīsies. Labi, ka nav katru dienu jābrauc. Ziemā bieži slidens, ja neskrien, izbraukt var. Vasarā, kad putekļi un baļķinieks aizbrauc garām, tad ir kritiska situācija, jo nekas nav redzams,” stāsta drustēnietis un piebilst, ka citi to sauc par cerību, citi par muļķa mierinājumu, ka reiz šo ceļu saremontēs.
Komentāri