Bēgļu jautājums Latvijas sabiedrībā kļūst aizvien aktuālāks. Par to teju katram ir savs viedoklis, kas veidojies no dzirdētās informācijas, arī mītiem. Amatas novada domē uz semināru – diskusiju „Bēgļi – Latvijā un pasaulē” bija aicināti pašvaldību institūciju speciālisti, lai runātu par aktuālajiem migrācijas procesiem, patvēruma sistēmu, bēgļu un personu ar alternatīvo statusu uzņemšanas un integrācijas jautājumiem Latvijā. To organizēja biedrība “Patvērums “Drošā māja”” un Latvijas Pašvaldību savienība. Šādi semināri notika tikai Amatā, Jaunpilī un Alojā.
“Bēgļu jautājums var skart ikvienu pašvaldību. Kad patvēruma meklētājam piešķir statusu, viņš var deklarēties jebkurā pilsētā vai novadā. Ja tā ir ģimene, tā uzreiz ir maznodrošinātā, un pašvaldības speciālistiem ar šiem cilvēkiem ir jāstrādā. Diemžēl ne sociālie, ne izglītības darbinieki nav apmācīti, kā strādāt. Valsts politika patlaban ir īstermiņa, bet problēma ir aktuāla visā Eiropā,” sacīja Latvijas Pašvaldību savienības ģenerālsekretāre Mudīte Priede un pastāstīja, ka, runājot par bēgļiem, ir aptaujātas pašvaldības, un kā pirmā problēma visās ir mājokļu jautājums
Biedrība “Patvērums “Drošā māja”” jau astoņus gadus strādā ar cilvēkiem, kuri iebrauc Latvijā. Jau 18 gadu Latvijā ir patvēruma meklētāji, bet līdz šim tā nebija ne Latvijas, ne Eiropas problēma. Pērn Latvijā saņemti 328 pieteikumi bēgļa statusam, to saņēmuši – seši, bet 23 alternatīvo. Pārējiem vērtējums ir negatīvs, viņi nokļūs aizturēto ārzemnieku izmitināšanas centrā, tad robežsardze sūtīs mājās vai uz valsti, no kuras ieradušies.
“Latvija ir viena no valstīm, kur ļoti nopietni izvērtē katru patvēruma meklētāju un tikai tad piešķir statusu,” uzsvēra biedrības “Patvērums “Drošā māja”” vadītāja, sociālā darbiniece Sandra Zalcmane. Lēmuma pieņemšana aizņem pat gadu, dažkārt ilgāk. Sandra Zalcmane skaidroja, ka, kamēr cilvēki ir patvēruma meklētāji, viņi deviņus mēnešus nedrīkst strādāt, ja izvērtēšana ir ilgāka, tad var saņemt darba atļauju. “Bieži runā, kāpēc valsts uztur un viņi nestrādā, bet, kamēr cilvēks nav pārbaudīts, viņu nedrīkst ielaist sabiedrībā. Strādāt vai ne – tas tik daudz nav atkarīgs no patvēruma meklētājiem, bet valsts tiesiskajiem aktiem. Izvērtēšanas laikā patvēruma meklētājam ir jābūt pieejamam dažādām institūcijām, viņam nav dokumentu, personas koda arī, nav zināms, ko viņš prot. Ja nerada draudus sabiedrībai, viņš dzīvo “Muceniekos”,” skaidroja Sandra Zalcmane. Biedrības jurists Alvis Šķenders atgādināja, ka katru patvēruma meklētāju pārbauda robežsardze, pilsonības un migrācijas lietu pārvalde, bāriņtiesa, administratīvajā tiesā patvēruma meklētājs var lēmumus par piešķirto statusu pārsūdzēt. “Katram patvēruma meklētājam noņem pirkstu nospiedumus, tie nokļūst kopējā Eiropas Savienības datu bāzē. Tajā redzams, vai viņš patvērumu jau nav meklējis kādā citā valstī. Pēc noteikumiem bēglim ir tiesības prasīt patvērumu pirmajā drošajā valstī. Visas drošās ir ES, Krievija, Baltkrievija nē,” pastāstīja Alvis Šķenders un minēja gadījumu par kādu bēgli, kuram pēc nokļūšanas Zviedrijā zviedru robežsargi kabatā atraduši čeku, ka viņš iepircies Rīgā. Tas bijis iemesls, lai viņu sūtītu uz Latviju.
1951.gada pieņemtā konvencija nosaka, kad piešķir patvēruma meklētājam aizsardzību. Bieži vien cilvēk bēg, jo viņu valstī vajā politiskās, reliģiskās pārliecības pēc, notiek karš. Tiem, kuri bēg no Krimas, bēgļa statusu nepiešķir, jo pēc noteikumiem pārējā valsts teritorijā kara nav, ir valsts pārvalde, un viņš var izmantot valsts aizsardzību,” stāstīja Alvis Šķenders.
Sabiedrībā sarunās daudzkārt pārspriests, kāpēc bēgļiem, kuriem nekā nav, ir tik moderni un dārgi tālruņi. Alvis Šķenders parādīja fotogrāfiju, kur Somālijā jūras krastā bēgļi sēž garās rindās. Katram blakus celofāna maisiņš.
“Tālruņi ir saziņai, lai paziņotu, ka nokļuvuši otrā krastā. Tālruņus parasti saliek daudzos maisiņos, lai ceļā netiek klāt mitrums. Dažkārt cilvēki jautājuši – viņi neizskatās pēc sociālās palīdzības klientiem, jo patiešām lieto modernākos tālruņus. Taču tie ir tie, kuros viņi ir ieguldījuši naudu, kā arī samaksājuši pārvadātājiem,” skaidroja Sandra Zalcmane, bet Alvis Šķenders uzsvēra, ka pēdējos gados organizētā noziedzība spēkus koncentrē tieši uz cilvēku pārvadāšanu, vairs ne narkotikām.
Semināra dalībniekiem bija daudz jautājumu. Lai kliedētu mītus un saruna nebūtu tikai teorētiska, bija atbraukuši 39 patvēruma meklētāji no Muceniekiem – ģimenes ar bērniem, vīrieši no dažādām valstīm. “Tā iespēja ne tikai redzēt bēgļus, arī parunāties ar viņiem, kliedēt pieņēmumus un mītus. Savukārt viņiem tā ir iespēja kaut nedaudz iepazīt Latviju,” stāstīja Mudīte Priede un atzina, ka pašvaldībās ir zināms satraukums, jo ir liela neziņa, kā rīkoties, ja pašvaldībā ieradīsies bēgļi.
Patvēruma meklētāji atbildēja uz jautājumiem, visi uzsvēra, ka grib dzīvot Latvijā un strādāt. Kad būs statuss, meklēs dzīvesvietu. Kā jau arābu pasaulē pieņemts, viedokli izteica un uz jautājumiem atbildēja vīrieši. Viņi uzsvēra, ka nebiedē tas, ka Latvija nav bagāta valsts, jo arābu zemēs nav pieņemts kādam kaut ko lūgt, ar visu pašiem jātiek galā. Katra vīrieša pienākums ir uzturēt ģimeni. Kad tika iebilsts, ka Latvijā nevar vīrietis tik daudz nopelnīt, atbilde bija vienkārša – strādās vairākos darbos. Par sieviešu un vīriešu līdztiesību viesi atbildēja, ka viss atkarīgs no katras ģimenes un tradīcijām. Tāpat nav problēma, ka varētu strādāt arī sievietes. Pašsaprotami, ka par visu jāmaksā un medicīnas pakalpojumi ir dārgi, mītnes zemēs ne vienam vien medicīnas pakalpojumi nav bijuši pieejami, dažkārt cilvēki miruši pie ārstu kabinetu durvīm. Daudziem būtiskākais jautājums bija – atrast dzīvesvietu. Patvēruma meklētāji atzina, ka neko nezina par Latvijas laukiem, taču, ja tur būtu, kur dzīvot, izvēlētos arī tos. Viņi negrib būt kādam uz kakla, bērni grib mācīties skolās, strādāt, viņi ir aizbēguši no kara.
“Mūsu bērni iet skolā Rīgā. Ceturto mēnesi Latvijā. Pirms tam desmit gadus Vācijā, bet bēgļa statusu tā arī nesaņēmām, tikai lika gaidīt. Gribam strādāt. Vīrs prot sešas valodas, es tikai četras. Tagad mācāmies latviešu valodu, arī kopā ar bērniem,” “Druvai” pastāstīja Aguša no Irākas un piebilda, ka arī Vācijā nemaz nebija tik silti. Viņa ir kristiete, skaidrs, ka atgriezties Irākā nav iespējams. Vīrs ir musulmanis.
39 patvēruma meklētāji arī apmeklēja Drabešu sākumskolu Līvos, kā arī apskatīja Āraišu muzejparku.
“Ja vairāk zināsim, nebūs pārsteigumu,” atzina Amatas novada domes priekšsēdētāja Elita Eglīte un tāpat kā vairāki citi semināra dalībnieki uzsvēra, ka tā bijusi ļoti laba iespēja uzzināt, par ko tik daudz runā sabiedrībā. “Par bēgļiem, ja kāds interesējas, var uzzināt, tā nav problēma. Tikai jāgrib, nevis jāklausās mīti,” “Druvai sacīja Vecpiebalgas pašvaldības Sociālā dienesta vadītājas vietnieks, sociālais darbinieks Ivars Sakss un piebilda, ka līdz Piebalgai bēgļi neatnāks, jo “te būs grūti izdzīvot, nav dzīvokļu”.
Komentāri