Situācija lauksaimniecībā neuzlabojas, vēl lielāks satraukums radies pēc lēmuma tiešos maksājumus Eiropas Savienībā pārskatīt vien pēc 2013. gada. Lauksaimniekiem ir bažas, vai un cik ilgi šajā situācijā ražošanu būs iespējams turpināt.
Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSF) piena grupas pārstāve, SIA „Stalbe Agro” vadītāja Aija Balode Latvijas lauksaimnieku došanos uz Briseli vērtē pozitīvi, uzsverot, ka šādi plašāk izskanējis Latvijas vārds: „Jebkura aktivitāte ir vērtīga, jo citu cīņas paņēmienu mums nav. Varam runāt, ieteikt. Par maksājumu izlīdzināšanas nepieciešamību esam runājuši un uztraukušies jau vairākus gadus. Līdz šim nekas nebija mainījies, un arī tagad nemainās. Zemkopības ministrija (ZM) uzsver, ka ar katru gadu tiešie maksājumi nedaudz palielināsies, taču palielinājums nav būtisks. Tas nevar mainīt situāciju, nevar mūsu produktus padarīt konkurētspējīgākus.
Līdz 2013. gadam, pēc kura plānots pārskatīt tiešos maksājumus, ir jāizdzīvo. Šaubos, vai visi spēs nodrošināt ražotņu darbību, ko nereti grib nodēvēt par biznesu. Šaubos arī pati par sevi un savu saimniecību. Lauksaimnieki ir ļoti, ļoti uztraukušies.”
A. Balode neslēpj, ka izmisumu rada arī kredītmaksājumu nodrošināšana, ko apgrūtina zemās,
neadekvātās piena, arī gaļas iepirkuma cenas. Viņa vērš uzmanību tam, ka aizvien ir ievērojamas atšķirības starp summu, ko lauksaimnieki saņem par saražoto preci, un cenām veikalos. Turklāt lauksaimniekus satrauc arī nodokļu slogs. Pozitīvi novērtēts ir Eiropas Komisijas ieteikums samazināt PVN, taču presē jau izskanējusi ziņa par iespējamiem valdības plāniem PVN palielināt.
Samazinājušās degvielas cenas, taču lauku darbi jau lielākoties paveikti. Nedaudz samazinājušās kombikorma cenas, tomēr tās aizvien ir augstas.
LOSP pārstāve uzsver – lauksaimniekus ietekmē dažādi faktori – laika apstākļi, saimniecībās strādājošie darbinieki, arī politiskie lēmumi. A. Balode neslēpj, ka diemžēl, iespējams, pastāv vienošanās starp lielajiem piena kombinātiem un arī Lietuvas pārstrādātājiem par piena iepirkuma cenām. Tās aizvien samazinās, taču tas nenotiek ar piena produktu cenām veikalos. Visvairāk cieš lauksaimnieks.
Pagājušajā nedēļā „Druva” uzskaitīja Briselē pieņemtos lēmumus, ko ZM uzskata par ieguvumiem. A. Balode uz jautājumu, vai viņa piekrīt, ka tie Latvijas lauksaimniekiem ir būtiski, atbildēja noliedzoši. Kā nebūt tik svarīgus ieguvumus A. Balode vērtē gan atbilstības prasību samazināšanu tiešo maksājumu saņemšanai, gan arī lēmumu par piena kvotām – līdz 2013. gadam tās katru gadu tiks palielinātas par procentu, turklāt turpmāk ražotājam būs jāizpilda 85% no piešķirtās piena kvotas, lai netiktu piemērotas visas neizpildītās kvotas vai tās daļas ieskaitīšanas valsts rezervē. A. Balode uzskata, ka kvotu jautājums kopumā ir neskaidrs, ņemot vērā, ka 2015. gadā tās plānots atcelt. Viņa skaidro, ka pašlaik daļa lauksaimnieku, kuri savas piena kvotas ir izpildījuši, cer saņemt papildu kvotas. Taču pastāvot bažas, ka iedalāmo kvotu ir ļoti maz.
A. Balode uzskata: „ZM meklē iespējas palīdzēt lauksaimniekiem, arī pārdalot šā gada subsīdijas par labu ražotājiem, bet tas nav glābiņš esošajā situācijā. Manuprāt, problēmas lauksaimniecībā, kā arī nevienlīdzīgos tiešos maksājumus vajadzēja risināt ne tikai zemkopības ministram, bet arī valdībai. Valdībai to vajadzētu darīt arī tādēļ, ka iestāšanās līgumu Eiropas Savienībā 2004. gadā parakstīja ne jau ministrs, bet gan valdība. Taču tas, kāds šis līgums tika parakstīts, mūs ietekmē vēl aizvien. Slikti arī tas, ka Brisele nevēlas saprast, ka kļūdas ir jālabo ātri. Jā, lauksaimnieki saņem atbalstu. Labāk kaut kādu, nekā nekādu, tai pat laikā, salīdzinot ar citām ES valstīm, diemžēl esam pabērna lomā.
Zemkopības ministram ir jāatzīst, ka Latvija Briselē viena pati ir diezgan bezspēcīga. Man žēl, ka neviens Eiropas pārstāvjus neprot pārliecināt par to, kā Latvijas zemnieks dzīvo. Ir jau, protams, arī zemnieki, kuriem ir vieglāk. Tiem, kuri nav saistīti ar lopkopību, un tiem, kuri agrāk audzēja cukurbietes un nu saņem maksājumus gan par neiesētajām platībām, gan arī par iesētajām kultūrām.”
Tas, ka lauksaimniekiem dažādās nozarēs, pat novados ir atšķirīgas problēmas un situācija, traucē veiksmīgi sadarboties, rīkoties kopīgi un nonākt pie vienotas nostājas. A. Balode atzīst, ka tādēļ ne vienmēr arī LOSP darbi rit tā, kā gribētos. Turklāt viņa neslēpj, ka darba apjoms ir liels, taču organizācijai ne vienmēr ir pietiekami daudz iespēju paveikt visu. Tomēr, lai ietekmētu politiskos lēmumus, nepieciešama vienota lauksaimnieku rīcība.
A. Balode atzīst, ka visvairāk satrauc neziņa, taču tiem, kas nodarbojas ar ražošanu, ir jāstrādā, jo ražošanu likvidēt vienā dienā nevajadzētu un nav arī iespējams.
Komentāri