Tā bija saruna par mums pašiem. Kas esam, kādi esam, kur meklējamas un pasaules ceļos aizklīdušas tautas saknes. Cēsnieki klausījās, tvēra katru spilgtās latviskās dzīvesziņas nesējas Janīnas Kursītes vārdu. Daudzus gadus viņa pēta gan latviešu valodu, kā tā mainās, attīstītās, saglabājas, un reizē arī tautas sadzīves un garīgās pastāvēšanas tradīcijas.
Kopš 1999. gada profesore, valodniece kopā ar studentiem dodas ekspedīcijās gan pa Latviju, gan Baltkrieviju, Lietuvu, Sibīriju, lai pētītu folkloru, dokumentētu un vilktu paralēles, celtu gaismā zudušo. Nesen iznākušo grāmatu “Neakadēmiskā latviešu valodas vārdnīca jeb Novadu vārdene” ar interesi lasa dažādas paaudzes. J.Kursītes stāstītais rosina domāt.
“Vārdenē pārsvarā ir Kurzemes un Latgales vecie vārdi, jo tieši tur tie vairāk saglabājušies. Pamazām krājas vidzemnieku vārdi,” saka valodniece un uzsver, ka vākt vecos vārdus nenozīmē tos tikai pierakstīt, jāfiksē, kā tie lietoti.
“Jaunajai paaudzei šodien lasīt klasiku ir grūti. Kurš spēj izlasīt Janševska romānus bez vārdnīcas palīdzības? Var ņemt talkā Mīlenbaha vārdnīcu, bet tajā paskaidrojumi novecojušā vācu valodā. Daļu vārdu skaidrojumā nesaproti, reālijas zudušas,” uzsver Janīna Kursīte un pastāsta, kā pabijusi suitos vecā mājā, kur divsimts gadu krājušies darba rīki. Tur liels, garš siets. “Es nojaušu, ka tas siets, bet kam domāts, nezinu. Jaunā paaudze nezina pat, ka tas ir siets. Tas, izrādās, ir kretulis, citviet to sauc par kratuli,” pieredzē dalās profesore. Vārdi, tradīcijas, kuras paaudzes saglabājušas, ir bagātība, kura lielākoties zudusi. Par tām var uzzināt tikai meklējot, mērķtiecīgi pētot.
“Liekas, ka brīnumu nav. Bet tie pēkšņi uzrodas. Baltkrievija tepat blakus. Grodņas apgabala Latišu ciemā iebraucām pustumsā. Tajā vairs trīs tantītes dzīvo. Redzam, vienā mājā iededzas gaisma, sieviete paņem lielu koku… Iepazināmies. “Kāpēc latiši?” “Mēs esam latiši”. 19. gadsimta vidū te bijusi muiža, muižnieks pārvedis darbam daudzus cilvēkus no Latvijas. Te ir īpatnējas ēkas ar jumtiem lāča pakaļām, kas nelīdzinās citām,” iespaidos dalās Janīna Kursīte un stāstījumu turpina par Zaļesji, kur 19. gadsimta otrā pusē bijusi Rudobelkas muiža. 60.gados ciemi apvienoti, bet puse iedzīvotāju latvieši vai daļēji latvieši, no tiem trešdaļa vēl runā latviski, bet četru, piecu sieviešu valodā saglabājušies kurzemnieku vārdi, kurus Kurzemē vairs nelieto. Arī ticējumiem, kurus Kurzemē vairs nesaprot, izskaidrojumu var atrast Baltkrievijā. “Nekad nezinām, ko zinām. Tas, kas šķiet nenozīmīgs, atklājas un kļūst būtisks. Nav vērts jauniem cilvēkiem teikt, pierakstiet, vāciet atmiņas, kamēr viņi paši nebūs pārliecinājušies, kāda tā vērtība, viņi to nedarīs,” pārliecināta Janīna Kursīte.
Viņa, nemanot, kā pati saka, aizrāvusies ar dažādu būtņu valodu. Visi taču zina, ka suns rej, govs mauj. Vairs neieklausāmies. Izrādās, dzīvniekiem, īpaši putniem, ir ļoti bagāta valoda. “ Putni saistās ar sakrālo pasauli, pacelšanos debesīs,” stāsta valodniece. Ir līdz pat 20 vārdiem, lai pateiktu, kā runā zīle, cielava. Strazds ne tikai svilpo, bet arī tekšķina, trakšķina, trīcina , dūc, čerina. Ar putnu valodu saistīti latviešu uzvārdi, kurus deva gan pēc cilvēka uzvedības, fiziskā izskata vai līdzības ar dzīvniekiem. “ Kāda jēga izzināt senos vārdus, ja ne tikai latviešu valodai, arī lielākām draud pazušana? Manuprāt, ja valodai draud briesmas, ja tai saglabājusies iekšējā aizsargspēja, tas ir brīdis, kad jāceļ ārā tas, kas aizmirsts. Visbiežāk tā ir iešana atpakaļ, dziļumā, valodā,” secina valodniece.
Par latviešiem bieži dzirdēts, ka mēs godā turam kapsētas, savu tuvo cilvēku atdusas vietas. “Aizej ar vecu cilvēku uz kapiem, viņš sāk stāstīt par dzimtām, sauc uzvārdus. Un vēsture atnāk atpakaļ. Kāpēc pēc kapu apkopšanas ar grābeklīti nokasa apkārt? Novelk robežu starp šo un to sauli, katram savu pasauli. Tā darām, bet nezinām, kāpēc. Mums tikai liekas, ka dzīvojam racionālā pasaulē,” saka Janīna Kursīte. Un stāsta par vārda spēku, kas spēj iznīcināt un attīstīt. Ieskatoties “Delfu” komentāros, ikviens var pārliecināties, kā cilvēki izgāž emocijas, sakrāto negatīvo enerģiju. “Tā vietā, lai teiktu, man nepatīk, tiek izrunāta virkne iznīcinošu vārdu. Lamāt nozīmē – lauzt, es tevi pārlaužu. Agrāk varēja būt nesaprašanās starp cilvēkiem, bet izmest vārdus kā lodes neuzdrīkstējās. Lode vēl var tikai ievainot, bet vārdi iznīcina. Tā ir pašiznīcināšanās ar vārdiem. Kāpēc tā darām? Varbūt sabiedrībā nav
pasionāru, marginālu cilvēku. Dažkārt tos sauc par Dieva dotiem līderiem. Viņi ir tie, kuri nebaidās pateikt – ejam. Saprotu, kāpēc pasionārām personībām nav uzticības, vēl atceramies Staļinu, Hitleru. Ir iekšējas bailes. Bet līderim svarīgi pateikt, kurp iesim, kur bīstami.
Arī tukši vārdi ir bīstami, tie pārvēršas par čaulu. Kā Brežņeva laikā.
Cilvēkos sakrājas negatīva enerģija, kuru agrāk prata izvadīt kā sārņus. Jāņos, Ziemassvētkos. Tiem gatavojās, rituālos izmeta to, kas nederīgs sakrājies. Jāņos apdziedāšanās dziesmās izlādēja negatīvo. Šodien mūsos ir enerģija, kurai nav izejas,” skaidro valodniece, tautas tradīciju pētniece un uzsver, ka diemžēl no katra viena nekas nav atkarīgs. “Es saku, bet neviens nedzird. Katrs ir negāciju pilns. Viens burkšķ, otrs – norobežojas.
Abi bīstami sabiedrībai un attīstībai,” saka Janīna Kursīte.
Baltkrievijā muzejos var apskatīt akmens bābas (sievas) un vīrus. Vai var iedomāt, ka 21. gadsimta sākumā vēl var atrast dažāda augstuma akmens skulptūras? Vairāk vai mazāk cilvēkveidīgas. Baltkrievijā dažās vietās tās ir. Ceļu krustojumos, kapos, mežā. Vietēji stāstot, ka tās, kuras kapos, stiepjas garumā. Akmens bābas ir cilvēku roku nogludinātas, jo tām piedēvē dziedinošu spēku.
“Gājām uz mežu apskatīt akmens bābu. Pārejot pāri tiltiņam, sākas cita pasaule. Un tur tā stāvēja. Akmens bāba, satuntuļota, saģērbts kā bērns,” stāsta Janīna Kursīte. Maijā sievietes no katras mājas cenšas atnest kādu apģērba gabalu un kopā akmens skulptūru saģērbj. “Ļoti gribējās redzēt, kāds akmens tēls izskatās, kaut nebija viegli vietējo sievieti
pierunāt, lai izģērbj. Akmenim bija sievietes formas. Redzējām, kā pakāpeniski tapusi krusta forma. Ejot uz mežu sēnēs, vietējie akmens bābai noliek no mājas nestu ābolu vai naudu, mājup ejot – labāko sēni, kas atrasta mežā,” stāsta pētniece. Akmens skulptūras bija baltiem, tās ir arī Kuršu kāpās, Austrumprūsijā. Tur tās var apskatīt muzejos. Bieži vien tie ir vīri, kuri it kā kalpojuši par maģiskiem robežstabiem. Akmens bābas ir augumā mazākas un senākas. Kādai baltkrievietei jautājuši, kad tās radušās. Atbilde bijusi:” Kad pasaule radās, tad.” Ja ir problēma, cilvēki lūdzas pie akmeņiem. Dzirdētie stāsti vēlreiz apliecinājuši, ka
izmisuma brīdī vārds un lūgšana palīdz. Īpašā situācijā vajag īpašu aizsardzību. “Dod Dievs, ka Baltkrievijā spēj saglabāt to, kas ir. Lai ļauj saglabāt un evolucionēt lēnām, ne tā kā pie mums, “ ar rūgtumu saka Janīna Kursīte un uzsver, ka teritoriālā reforma ar mūsu pašu bāleliņu rokām sagraus suitu identitāti, izdarīs to, ko nespēja poļi, zviedri, vāci, krievi. “Nav jāaptur laiks, bet arī nav jāskrien tam pa priekšu. Šajos Baltkrievijas ciemos cilvēki atvērtāki. Viņi ir priecīgi, dzīvo pieticīgi, bet sēž un dzied. Pēc kā tiecamies mēs? Māja, helikopters, vēl jahta, bet esam nelaimīgi. Laime ir tad, kad pietiek ar tik, cik ir,” pārliecināta Janīna Kursīte.
Komentāri