Dzirdēts, ka Cēsis esot auto tirgotāju un remontētāju pilsēta, jo autoplaču un servisu netrūkst. Varētu domāt, ka šis tirgus ir piesātināts, taču izrādās, tā nedomā Normunds Čilipāns, kurš Cēsīs atvēris auto servisu “Auto paradīze”.
Pirms tam vadījis uzņēmumu “Veixme”, kas nodarbojās ar saliekamo paneļu māju tirdzniecību, uzstādīšanu un ražošanu.
“Kad būvniecība nonāca bezizejā, sapratu, kaut kas jādara. Nav manā dabā noskatīties, ka procesi norit bez manas līdzdalības. Izvēlējos automobiļu remontu, jo mašīna vairs nav luksus prece, visi brauc, mašīnas vienmēr vajadzēs remontēt. Uzskatu, ka pieprasījums pēc servisa pakalpojumiem ir pietiekams, te var atrast savu nišu,” pārliecināts “Auto paradīzes” direktors.
Uzņēmums iegādājies plašas telpas Cēsīs, bijušās autoremonta rūpnīcas teritorijā, notiek labiekārtošana. Domājot par servisa aprīkojumu, direktors neaizmirst arī par darbiniekiem: iekārtota atpūtas istaba ar trenažieri, televizoru, ir dušas, lai pēc darba var nomazgāties.
“Gribu, lai mani darbinieki ar prieku nāk uz darbu, zinot, ka te par viņiem domā. Protams, kvalificētus, uzticamus darbiniekus atrast nav viegli. Man ir savi principi. Piemēram, neņemu darbā vīrus gados, jo vecus bukus nevar pāraudzināt. Labi, ja ir kāds pieredzes bagāts vīrs, kam paprasīt padomu, bet, ja uz viņu nevar paļauties, ja pirmdienas rītā viņš ierodas strādāt nespējīgs, tas neder.
Jā, jaunie visu nezina, bet mēs taču visu mūžu mācāmies. Tie, kuri saka, ka prot visu, patiesībā nemāk neko. Par to pārliecinājos celtniecībā. Ja kāds atnāca un plātīgi teica, ka māk visu, bija skaidrs, ka viņš jāliek par palīgstrādnieku. Īsts meistars ir speciālists vienā jomā, ne visās,” saka N. Čilipāns, piebilstot, ka pats vienmēr gatavs vilkt darba drēbes mugurā un parādīt, kā darīt, vai vienkārši iet palīgā, lai darbs rit ātrāk.
Viņš redz vēl neaizņemtu nišu šajā jomā, proti, diennakts autoservisu. Laikā, kad mašīna vajadzīga ik dienu, tai vienmēr jābūt kārtībā. N. Čilipāns stāsta, ka pareizi būtu, ja klients vakarā atdzītu mašīnu uz
servisu un no rīta to saņemtu jau saremontētu. Jau šobrīd viņi piedāvā servisa un transportēšanas pakalpojumus jebkurā diennakts stundā. Nepieciešamības gadījumā meistars ieradīsies uz norādīto vietu, lai sniegtu palīdzību. Daži klienti izmēģinājuši šo iespēju un atzinuši par noderīgu.
Šobrīd servisā remontē visu marku vieglās automašīnas, bet esot iecere apkalpot arī komerctransportu. Telpa ir, arī iekārtas iegādātas, atliek vien atvest un uzstādīt.
“Konkurence mani nebiedē, godīga konkurence man patīk. Klientam labi, ja ir iespēja izvēlēties. Ir vēl nišas, kurās varu brīvi izpausties. Katrā lietā vajag visu smalki izrēķināt. Netrūkst tādu, kam ir nauda un kuri taisa biznesu, īpaši neiedziļinoties. Man līdzekļu nebija tik daudz, tāpēc visu rūpīgi izdomāju, pirms pieņemt lēmumu,” stāsta N. Čilipāns.
Ienākot samērā piesātinātā tirgū, pirmais uzdevums esot radīt par sevi labu iespaidu. Mazpilsētā vislabākā ir reklāma no mutes mutē, tāpēc jāprot sevi parādīt no labākās puses. Saviem darbiniekiem viņš regulāri atgādinot, ka klientam vienmēr taisnība un ar katru jāstrādā individuāli.
“Mums taču pašiem ir patīkami, ja pret mums labi izturas. Tāpēc arī pret klientu jābūt līdzvērtīgai attieksmei. Tā taču elementāra lieta, gluži tas pats, kas pasniegt sievietei mēteli,” salīdzina uzņēmuma vadītājs.
Uzņēmuma direktors atzīst, ka krīzei esot arī pozitīvas nianses. Autoremonta jomā atgriežoties meistari, kuri aizgājuši strādāt celtniecībā.
Taču valdības solījumi par atbalstu uzņēmējdarbībai esot tikai tukšu salmu kulšana. Te jaunajiem uzņēmējiem nedodot atelpu, tiklīdz esi sācis darbību, kaut arī neko vēl neesi nopelnījis, jau kontrolē. Viņaprāt, pareizāk būtu sākumā ļaut ieskrieties, lai pēc laika uzņēmums dotu labumu valstij. Uz jautājumu, vai nebiedē, ka situācija var pasliktināties, viņš atzīst, ka neesot ko zaudēt: “Ir tas stāsts par divām vardēm, kas iekrita krējuma kannā. Viena noslīka uzreiz, otra kūlās, kūlās, līdz krējums pārtapa sviestā un viņa izkļuva ārā. Man ir līdzīgi, nopūšos, ja nesanāk, un tik dragāju tālāk. Vakarā nenāk miegs, ja pa dienu neesmu izcīnījies, izstresojies. Tāda nepilnvērtīga sajūta, it kā dienu velti pavadījis.
Man gribas ko vairāk – lai saviem vecākiem varu uzsaukt ceļojumu, lai bērniem varu nodrošināt interesantu bērnību.
Neatbalstu tos, kuri dodas peļņā uz ārzemēm. Savai valstij esam vajadzīgi. Lai cik štruntīgi, piecelies, nopurinies un ej tālāk! Gan jau pēc gadiem kāds novērtēs labumu, ko esi nesis valstij. Atceros atziņu, kuru reiz man teica amerikāņu students: „Jums, latviešiem, jocīga domāšana. Ja kaimiņam ir forša mašīna, jums tas jānosūdz, lai pārbauda, kā viņš pie tās ticis. Mums, Amerikā domā tā: es tagad nedēļu pastrādāšu vēl vairāk, nopirkšu vēl krutāku mašīnu, lai kaimiņam ir ko brīnīties.” Es gribu pēc tāda principa strādāt,” saka N. Čilipāns, novēlot “Druvas” lasītājiem gaišus un mierīgus Ziemassvētkus, kā arī veselību, iecietību un izturību jaunajā gadā.
Komentāri