Cauri gadsimtiem. Lielstraupes pils savu vēstures stāstu nesteidzas atklāt. FOTO: Sarmīte Feldmane
Straupe bija mazākā pilsēta Hanzas savienībā pirms gadsimtiem un tāda ir arī mūsdienu tīklojumā “Jaunā Hanza”.
“Vēsturiskā atmiņa veido identitāti. Hanzas savienība ir saistīta ar Straupi. Kaut tas bija ļoti tālā pagātnē, pret šo laiku ir pozitīva attieksme. Straupiešiem sava vēsture ir svarīga,” saka Lielstraupes pils pārvaldniece Rudīte Vasile un pastāsta, ka ik vasaru Pārgaujas apvienības delegācija brauc uz Hanzas dienām kādā no Hanzas pilsētām. “Brauciena laikā runājam par Hanzu, lai jaunā paaudze zina, kurp un kāpēc braucam.
Hanza bija ne vien tirgotāju apvienība, kur galvenie bija darījumi, bet arī tīklojums, kurā norisinājās ideju, gaumes, dzīvesstila un citu zināšanu pārnese. Ceļojot un atvedot jaunas preces, tirgotāji dalījās ar stāstiem, kā cilvēki dzīvo citviet. Tā kā viduslaikos tikai retajam bija iespēja doties ceļojumos, tirgotāji bija tie, kuri atveda ziņas no citām zemēm, kādi apģērbi, ēdieni un citas lietas ir modē,” stāsta R. Vasile.
Vēstures vakari Lielstraupes pilī ir tradīcija. Šoruden liela interese bija par iespēju dzirdēt vēsturnieka Tāļa Pumpuriņa stāstījumu par 1919. gadu Latvijā un Straupē. Daudzi straupieši bija atnākuši arī uz vēstures zinātņu doktora kandidātes, Hanzas laika pētnieces, Latvijas Nacionālā arhīva Dokumentu publikāciju un popularizēšanas nodaļas vadošās pētnieces Lienes Rokpelnes sarunu, kurai bija dots nosaukums “Hanzas kods Straupē: senā tīklošanās, mūsdienu ietekme”.
Liene ir viena no aizrautīgākajām Hanzas tirdzniecības tīkla un laika pētniecēm Latvijā. Viņu interesē viduslaiku vēsture. Kā pētniece iesaistījās projektā “Hanzas vērtības ilgtspējīgai attīstībai”, kurā piedalījās visas Latvijas Hanzas pilsētas, un interese padziļinājās.
“Pret Hanzu visos laikos ir bijusi pozitīva attieksme. Gan sabiedrībai, gan amatiervēsturniekiem tā vienmēr bijusi interesanta. Bet zinātniekiem, vismaz Latvijā, tā nav tik populāra tēma, citviet Eiropā gan, īpaši Ziemeļvācijā, kur šis laiks pētīts vienmēr,” pastāsta vēsturniece un uzsver, ka, pateicoties Hanzas savienībai, mēs vienmēr esam bijuši Rietumeiropas tirdzniecības tīklā. “Daudz nezinām, caur gadsimtiem maz saglabājušās arhitektūras liecības, bet par Hanzas pilsētām Eiropā runā aizvien. Straupe bija maza pilsēta, nesalīdzināma ar Rīgu, Tartu vai Tallinu, bet, būdama Hanzas tīklā, kļuva atpazīstama, daudzviet Eiropā zināja tās nosaukumu, kaut droši vien nenojauta, kur Livonijā tāda Straupe atrodas. Ja par tirgošanos, tad Straupi vairāk atpazina ar Rozeniem, senu dzimtu Livonijā, arī Vācijā, Krievijā, Zviedrijā. Cik izdevies izpētīt, viņu lomu mūsdienās sauktu par veiksmīgu lobēšanu,” vēstures lappusi paver L. Rokpelne.
Straupieši interesējās, kāda bija dzīve viduslaikos, bet pētniece uzsver, ka par zemniekiem un vienkāršo tautu zināms ļoti maz, jo viņi nebija rakstīt pratēji. Vairāk iespējams uzzināt par aristokrātu, garīdzniecības ikdienu, viņi atstājuši rakstiskas liecības. “Tā ir visā Eiropā. Atšķirīgāk ir ar pilsētniekiem, jo viņi ļoti bieži bija arī tirgotāji, amatnieki, rātes pārstāvji, un par viņiem var kaut nedaudz uzzināt. Pagaidām par Straupi un Rozeniem tik senu ziņu nav, tāpat no 13. līdz 16. gadsimtam par Cēsīm. Parādās pilsētu nosaukumi, birģermeistaru vārdi, bet nav aprakstu par ikdienas dzīvi, kādi bija šie cilvēki. Ir saglabājušies Rīgas rātes protokoli, kur vismaz var uzzināt par tiesvedībām, politiskos viedokļus,” pastāsta L. Rokpelne.
Gan L. Rokpelne, gan R. Vasile uzsver, ka šodien kādreizējās Hanzas pilsētas turpina sadarbību, tās vieno “Jaunā Hanza”, kopīgi projekti dažādās jomās, īpaši tūrismā.
“Lielstraupes pils ir pelnījusi uzmanību, šī viduslaiku pils aptver gadsimtus. Ir būtiski, ka straupiešiem tā ir svarīga, tāpat vietas vēsture. Ja izprotam savu pagātni, spējam būt saliedētāka kopiena, zinām, kas gadsimtu gaitā ietekmējis un kāpēc esam tādi,” atgādina L. Rokpelne.
Viņa turpina pētīt Hanzas laiku un atklāj, ka gan jau arī par Straupi taps kāda publikācija. Liene pārzina latīņu valodu un viduslejasvācu dialektu, zināšanas paver iespēju strādāt ar oriģināliem dokumentiem. Pētniece uzsver, ka vispirms jau ne visi dokumenti ir tulkoti un publicēti, jārēķinās, ka, pārrakstot vai tulkojot tekstus, var būt neprecizitātes, kas var izrādīties ļoti būtiskas.
Straupieši izteica vēlēšanos vēlreiz tikties ar pētnieci, jo jautājumu par tik seno vēsturi ir daudz.
Komentāri