Cēsu novada pašvaldība pagājušajā gadā pieņēma jauno sporta bāžu apsaimniekošanas modeli, kas paredzēja, ka visas novada sporta bāzes, arī slēpošanas un biatlona kompleksu apsaimniekos pašvaldības SIA “Cēsu Olimpiskais centrs”.
Tajā šobrīd Cēsu novada pašvaldībai pieder 74,16%, bet pārējie – Latvijas Olimpiskajai komitejai. Apvienojot visas sporta bāzes, rudenī plānots iegūt reģionālā olimpiskā centra statusu. Lai noskaidrotu, kā sokas Olimpiskajam centram, tikos ar “Cēsu Olimpiskā centra” valdes priekšsēdētāju Juri Markovu.
Vērtējums pēc gada
Ar šo vasaru visas sporta bāzes, ko agrāk apsaimniekoja Cēsu Sporta skola, nodotas Olimpiskajam centram. Uz jautājumu, vai šis bija pareizs lēmums, J. Markovs norāda, ka to redzēsim tikai pēc gada: “Pagājis tikai mēnesis, kopš viss ir mūsu pārziņā, tāpēc par nopietnu analīzi runāt nevar. Olimpiskā centra pamatuzdevums ir infrastruktūras apsaimniekošana, un gribam to darīt ekonomiski pamatoti. Katrā no objektiem ir izteikta sezonalitāte. Sporta zāles aktīvāk tiek izmantotas rudenī, ziemā, pavasarī, stadions – galvenokārt vasarā, slēpošanas bāze – ziemā. Šai sezonalitātei cenšos pakārtot darbinieku rotāciju, proti, ar esošajiem resursiem nodrošināt darbību visās bāzēs visa gada garumā. Kad ziemā stadions slēgts, darbinieki pārceļas darbā uz slēpošanas bāzi, kas nodrošina viņiem darbu visu gadu, un man nav jādomā par ārpakalpojumu. Nav māksla paņemt citus cilvēkus, bet ko viņiem darīt, kad sezona beidzas?
Viss tehniskais personāls, kas bija Sporta skolā, darbojas Olimpiskajā centrā. Darbu zaudējušas tikai divas apkopējas, jo, veicot aprēķinus, sapratām, ka šajā situācijā pirkt ārpakalpojumu ir lētāk.”
Olimpiskā centra atbildībā ir arī sporta zāle Lapsu ielā, kas nepieder pašvaldībai un ir ļoti bēdīgā stāvoklī. Ar īpašnieku noslēgts nomas līgums, katru gadu tas pašvaldībai izmaksā vairākus tūkstošus eiro. J. Markovs stāsta, ka īpašnieki gatavi veikt ieguldījumus, lai zāle būtu mūsdienīgāka, bet tad īres maksa būs krietni lielāka, un pašvaldība nav tam gatava.
“Vasaras periodā bez šīs zāles varam iztikt, ziemā nē, jo tā šobrīd ir vienīgā vieta, kur var trenēties vieglatlēti, un tās ir specifiskas vajadzības. Lodes grūšanā jātrenējas, vajadzīgs ieskrējiena celiņš, to visu nevar uzlikt uz treniņu, pēc tam noņemt. Tas ir stacionāri, bet mums nav vietas, kur to aprīkot. Ir jādomā par risinājumu, dažas ieceres ir, iespējams, nedaudz pārdrošas, piemēram, apjumt Cēsu Valsts ģimnāzijas stadionu. Esam atraduši Slovākijas firmu, kas šādu pakalpojumu piedāvā, tagad centīsimies saprast, kādas varētu būt izmaksas. Ja tās būtu saprātīgas un to varētu īstenot, tas būtu labs risinājums, lai vieglatlētiem ziemā nodrošinātu treniņu apstākļus, tā būtu iespēja arī futbolistiem ziemā spēlēt uz normāla laukuma. Bet šis jautājums vēl tikai idejas līmenī, un varbūt ar to tas arī beigsies,” atzīst J. Markovs.
Modernizēt sniega ražošanu
Slēpošanas – biatlona komplekss pēdējos gados bijis sarunu, strīdu, diskusiju objekts. Bija laiks, kad tika kalti lieli plāni par augsta līmeņa sacensībām, tad šī vieta izkrita pat no Latvijas sacensību aprites, tagad bāze atkal atgūstas.
J. Markovs gan norāda, ka par grandioziem plāniem vajadzētu aizmirst: “Salīdzinoši netālu ir Madonas bāze “Smeceres sils”, kas jau ir pasaules līmeņa bāze, un nedomāju, ka mums vajadzētu censties ar viņiem šajā līmenī konkurēt. Tur investēti ļoti lieli līdzekļi, mums jāsaprot, ka tas vilciens ir aizgājis. Mums jārada ļoti labi, kvalitatīvi treniņu apstākļi, kā arī iespēja nodrošināt valsts līmeņa sacensības. Labākajā gadījumā kādas Eiropas līmeņa sacensības. Jāiet soli pa solim, jāpiesaista investīcijas, lai esošo infrastruktūru sakārtotu atbilstoši šodienas prasībām.
Pēc pāris gadiem būs pieejamas valsts investīcijas sporta infrastruktūrai, tā būtu iespēja piesaistīt līdzekļus, ko investēt šajā bāzē. Pirmkārt, modernai sniega ražošanas tehnikai, lai mākslīgo sniegu var ražot pie pāris grādiem mīnusos, kas ir ļoti būtiski mūsu nestabilajos laika apstākļos. Šobrīd mums vislētākais sniegs sanāk no mīnus 10 – 15 grādiem un nākas ķert šos mirkļus. Tāpēc vajag tādas, kas ražo pie mīnus viens, mīnus divi grādi, tad varēs domāt arī par sniega depozītu. To var darīt arī tagad, bet ar mūsu esošajām iekārtām tas būs pārāk dārgs prieks. Jādomā arī par jaunas tehnikas iegādi trases ikdienas gatavošanai.”
Savulaik slēpošanas trase bija pieejama bez maksas, ja cilvēks nāca ar savām slēpēm, tagad jāmaksā ikvienam. J. Markovs norāda, ka visi šie līdzekļi atgriezti atpakaļ trasē, katru dienu to sagatavojot. Slēpotāji to novērtē, informācija izplatījās, un slēpot gribētāju plūsma pagājušajā ziemā bija liela. Tiesa, servisa centrs, kas ir dažu kvadrātmetru vagoniņš, neatbilst nekādām prasībām, bet arī te gaidāmas pārmaiņas. Tuvāko mēnešu laikā tiks parakstīts līgums ar Lauku atbalsta dienestu par finansējuma piešķiršanu servisa mājas būvniecībai, būvniecība notiks nākamajā vasarā, un tad arī servisa māja būs atbilstoša mūsdienu prasībām.
Mešanas sektori
Cēsu stadions arvien vairāk ieiet Latvijas sacensību apritē. Te notiek Latvijas kausa posmi pludmales volejbolā, pēc tribīņu nodošanas varēs rīkot augsta līmeņa futbola sacensības. Būvējot stadionu, neapmierināti bija vieglatlēti, norādot, ka uz mākslīgā seguma nevar rīkot mešanas disciplīnu sacensības. Izskanēja, ka varētu šo sektoru veidot stadiona daļā, kas ir privātīpašumā, taču pagaidām nav izdevies panākt vienošanos.
“Līdzīgi kā ar slēpošanas centru, jājautā, vai vajadzētu investēt milzu līdzekļus, ja nākamgad tiks atvērts rekonstruētais Daliņa stadions Valmierā, kur būs investēti desmit miljoni eiro. Mums pašiem sev vienkārši godīgi jāpasaka, ko varam atļauties, kāda līmeņa sacensības, un ko nē. Cēsu Valsts ģimnāzijas stadionā var rīkot mešanas disciplīnas, un kāpēc gan Latvijas čempionātā vieglatlētikā nevar būt tā, ka mešanas disciplīnas notiek vienā stadionā, viss pārējais – otrā.”
Pirms kāda laika sociālajos tīklos sacēlās ažiotāža par stadiona izmantošanas maksu. Drīz vien noskaidrojās, ka tas bijis tikai pārpratums, taču domes lēmums par maksu ir pieņemts J. Markovs skaidro, ka ar nākamo sezonu ikvienam apmeklētajam būs iespēja rezervēt jebkuru no sektoriem sev vēlamajā laikā: “Tas galvenokārt attiecas uz pludmales volejbola, tenisa un basketbola laukumiem. Futbolā var darboties daudzi spēlētāji paralēli, tur pastāv dažādas iespējas. Būs maksa par rezervāciju, mūsu pienākums nodrošināt, lai cilvēks saņemtu šo pakalpojumu. Septembrī sāks darboties Olimpiskā centra jaunā mājaslapa, kurā būs integrēta šī rezervēšanas sistēma, un tā attieksies arī uz visām sporta zālēm. Jo tur veidojas brīvie laiki, kurus ikviens interesents var rezervēt.”
Samazināt izdevumus
Kad veidoja Olimpisko centru, kas apsaimniekotu arī visas sporta zāles, viens no uzstādījumiem bija veicināt ienākumus. Sportā iesaistīto cilvēku skaits pieaug, tas redzams pēc noslodzēm, taču ar ienākumu ģenerēšanu nav tik vienkārši. J. Markovs atzīst: “Ar bažām gaidu vispārizglītojošo skolu, Sporta skolas grafikus ar viņu vajadzībām, kas nepieciešams mācību procesam un treniņu procesam. Tad nāk trešā prioritāte – sporta klubi un biedrības. Tikai tad, kad viss būs salikts, redzēsim, kas vispār paliek brīvs. Un te rodas zināmas pretrunas ar šo ienākumu veicināšanu, jo kā to izdarīt, ja nav ar ko, viss jau gandrīz aizņemts. Taču nesēžam rokas klēpi salikuši. Ja nevar ģenerēt ienākumus, atliek otrs – analizēt procesus, lai mazinātu izdevumus. Šobrīd veicam ļoti precīzu uzskaiti pa stundai, kas notiek stadionā. Te redzam, ka varētu ietaupīt līdzekļus rīta stundās. Šobrīd stadions tiek atvērts septiņos, statistika rāda, ka stundā līdz astoņiem ienāk pieci cilvēki mēnesī. Viena stunda stadionā izmaksā 23 eiro, un ir jautājums, vai jātur stadions vaļā šajā laikā, varbūt var sākt darbu astoņos.
Līdzīgi ar Piebalgas ielas zāli. Tā veras plkst. 7.30, mācības sākas pēc astoņiem, un ir jautājums, kam atveram zāli uz šo pusstundu? Analizēsim, kas notiek šajā laika posmā, ja izrādīsies, ka tur ienāk viens divi cilvēki, vērsim zāli vaļā no astoņiem.
Šajā zālē kopš uzbūvēšanas apgaismes ķermeņi nav mainīti, elektrības patēriņš kopā ar ventilāciju stundā sastāda 150 kilovatus. Ja gaismu ieslēdz astoņos, izslēdz desmitos, katrs var parēķināt, cik tas izmaksā. Jebkurā variantā lielākais pasūtītājs būs pašvaldība, vai tā būs mācību iestāde, sporta skola vai kāda biedrība.
No vienas puses, varētu neiespringt, jo naudu tāpat saņemsim, bet gribas domāt par ekonomiju, jo tā samazināsim izdevumus pašvaldībai. Tagad notiek pārrunas par ekonomiskāku apgaismojumu, arī turpmāk vērtēsim, rēķināsim, lai netērētu naudu, lai viss būtu balstīts precīzos aprēķinos.”
Komentāri