Kad radās un plašu popularitāti iemantoja televizori un dažādas televīzijas pārraides, ātrs gals tika paredzēts radio, jo kāda gan jēga kaut ko tikai klausīties, ja var reizē arī skatīties. Tomēr radio dzīvo vēl šodien un nebūt nešķiet, ka būtu uz miršanu. Kad parādījās datortehnoloģijas un vēl jo vairāk plašās interneta iespējas, ātru galu paredzēja abiem iepriekšminētajiem. Tā vietā popularitāti ir zaudējuši ja nu vienīgi televizori kā tehnoloģisks rīks, kur pārraides skatīties un klausīties, pašas televīzijas un radiokanāli dzīvo tālāk. Gribēju jau rakstīt, cepuri kuldami, kā saka latviešu paruna, bet tas varbūt tomēr būtu pārspīlēti, jo problēmas pārdzīvot nācies gan vieniem, gan otriem.
Pirmajā šī mēneša dienā ziņās izlasīju vēsti, ka 30. novembrī 81 gada vecumā mūžībā devies “Amerikas balss” ilggadējais latviešu redakcijas vadītājs un žurnālists Knuts Ozols. Tā ziņojuši viņa piederīgie. Gandrīz 40 gadus viņš strādāja ASV raidorganizācijā, ar laiku uzņemoties latviešu redakcijas vadīšanu. Viņa laikā Latvijā sākās Atmoda, un sākotnēji “Amerikas balss” reizē ar “Brīvo Eiropu” bija galvenais informācijas avots, kas ziņoja par pirmajiem notikumiem Rīgā pie Brīvības pieminekļa. Ik dienas tika veidoti trīs pusstundu gari raidījumi septiņas dienas nedēļā. Daudzi joprojām atceras padomju sistēmas slāpēto raidījumu ievadu, kas sākās ar vārdiem: “Šī ir Amerikas balss no Vašingtonas.” Izveidota tālajā 1951. gadā, latviešu redakcija beidza darbu vien 2003. gadā. Līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu Latvijā izveidojās brīva prese un vajadzība pēc “Amerikas balss” vēstījumiem pamazām izzuda.
Tas lika man aizdomāties, ka šis un tas jau mainās, bet vai būs tā, kā to paredz skeptiķi, ka līdz ar mākslīgā intelekta popularitātes augšupeju plašsaziņas līdzekļi izzudīs kā parādība?
Nesen biju mācībās, kurās runāja arī programmētājs, krāpnieku mednieks un drošības eksperts Elviss Strazdiņš. Viņš atgādināja līdzīgu domu, ko reiz savā koncertlekcijā izteica zinātnieks Mārcis Auziņš. Viņš toreiz uzsvēra, ka mākslīgais intelekts uztverams kā perfekta viduvējība. Arī Elviss Strazdiņš min ko nosacīti līdzīgu, ka mākslīgais intelekts jau tikai izspļauj atbildes no apkopojumiem interneta vidē. Respektīvi – jo vairāk visādu muļķību tur ir, jo lielākas ir iespējas, ka, vaicājot padomu kādam mākslīgā intelekta rīkam, saņemtās atbildes nebūs precīzas un faktoloģiski atbilstošas. Un, būsim godīgi, muļķības dažādos interneta resursos tiek sarakstītas pārpārēm. E. Strazdiņš akcentē, ka tieši tāpēc atbildīgu un profesionālu informācijas iegūšanas, uzglabāšanas, apstrādes un izplatīšanas praksi pielietojoši mediji būs nozīmīgi arī turpmāk. Ir svarīgi tverties pie informācijas līdzekļiem, par kuriem mēs esam pārliecināti, ka tur publiskotā informācija ir profesionālu speciālistu jeb žurnālistu pārbaudīta un caurskatīta, nevis sagrābstīta vien interneta plašumos.
Bet ziņa par “Amerikas balss” bijušā žurnālista aiziešanu mūžībā man atsauca atmiņā arī reģionālo Latvijas žurnālistu mācības Amerikas Savienotajās Valstīs 2022. gadā, kur bija lekcijas arī pie šīs raidstacijas pārstāvjiem. Atceros, bērnībā nevarēju saprast, kāpēc gan tēvam kopā ar viņa draugu, mūsu kaimiņu Viktoru, ir tik svarīgi šņācošajos radioviļņos uztvert kādas aprautas ziņas, ko viņi sauca par balsi no Amerikas. Man saprotamākas šķita tur arī ne pārāk skaidri dzirdamās “Čikāgas piecīšu” melodijas. Kad tajās pašās mācībās intervēju Armandu Birkenu, varēju vien iedomāties, cik priecīgs par šo faktu būtu mans tēvs. Bet mēs varam būt gandarīti, ka demokrātiskā Latvijas valstī “Amerikas balss” vairs nav nepieciešama kā vienīgā raidstacija, kur klausāmas objektīvas ziņas no pasaules, ne uzspiesta padomju propaganda.
