Distance pieveikta. Cēsnieks Aldis Zelčs ar piemiņas medaļu pēc finiša UCI gravel Pasaules čempionātā šosejas riteņbraukšanā. FOTO: no albuma
Oktobra sākumā Beļģijas pilsētā Hallē norisinājās UCI gravel Pasaules čempionāts šosejas riteņbraukšanā. Dalībnieku vidū arī cēsnieks Aldis Zelčs, kurš startēja amatieru konkurencē vecuma grupā 50 – 54. “Druva” tikās ar Aldi, lai runātu gan par šajā čempionātā pieredzēto, gan par viņa sportisko dzīvesveidu.
Gravel – populārs jaunums velopasaulē
Gravel ir jauns velo paveids, ātri kļuvis ļoti populārs, un nu notika jau trešais Pasaules čempionāts.
A. Zelčs startēja arī iepriekšējā, bet šoreiz dalība tajā bija jāizcīna: “Divos pirmajos gados, cenšoties šo riteņbraukšanas veidu popularizēt, valstu federācijām tika sūtīti uzaicinājumi. Tagad gravel kļuvis populārs, ikviens, kurš gribētu, Pasaules čempionātā startēt vairs nevarēja. Vajadzēja iziet kvalifikāciju vai nu starptautiskās riteņbraukšanas savienības mačos, vai jābūt nacionālajam čempionam savā grupā. Tā bija mana iespēja, vasarā uzvarēju Latvijas čempionātā grupā 50-54.”
Šobrīd pasaulē gravel ir visstraujāk augošais riteņbraukšanas novirziens. Divritenis vēlreiz nebija jāizgudro, tikai kāds atrada iespēju, kā šosejas velosipēdu piemērot braukšanai pa zemes ceļiem un takām, un tā lieta aizgāja!
Gravel ir universāls velosipēds, pēc izskata šosejas divritenis, tikai tam var uzlikt platākas riepas ar protektoru. Tad nu ar šosejas riepām tas ir šosejas velosipēds, bet ar gravel riepām var braukt pa takām kā ar MTB velosipēdu. Gravel velosipēdam, kā jau šosejniekam, nav amortizatoru.
A. Zelčš norāda, ka ikdienas velobraukšanai tas ir ļoti piemērots, atliek tikai uzlikt vajadzīgās riepas: “Ja negribas pirkt divus velosipēdus, tas ir vislabākais risinājums! Man ir divi riepu komplekti, viens ar diezgan gludu virsmu šosejai, otrs ar protektoru, ja ir lietains, ja jābrauc pa grants vai zemes ceļu.”
Emocijas visam gadam
Gravel sacensībās sportisti brauc pa dažāda seguma ceļiem, neliela distances daļa ir asfalts, vairāk grants ceļu, taku. A. Zelčs teic, ka sacensības Cēsis – Valmiera ir klasiska gravel distance, jo visdažādākais segums, tikai pārāk īsa. Ja MTB trases garums ir aptuveni 60 km, gravel distance 130 – 150 km.
Pagājušajā gadā Pasaules čempionāts notika Itālijā. Tur bijusi ļoti smaga trase ar pamatīgiem kāpumiem. “Šogad vairāk bija tehniska trase, tajā bija viss iespējamais – no dubļainas takas līdz pilsētas asfaltam un bruģim. Trase veda no vienas pilsētas uz otru, no Halles uz Lēvenu, un daļa arī pa pilsētu. Trase man patika, tikai vajadzēja būt ļoti uzmanīgam, jo pilsētās uz ietvēm, celiņiem dažādi norobežojošie stabiņi, tiltiņi, uzbrauktuves, nemitīgi jāraugās, lai negūtu traumas,” stāsta Aldis.
Sacensības notika divas dienas, pirmajā startēja profesionāļi, otrajā – amatieri dažādās vecuma grupās. Dalībnieku daudz, vismaz divreiz vairāk nekā pērn. Piemēram, grupā 50 -54, kur startēja A. Zelčs, pērn bija 105 braucēji, šogad jau 240. Un tā visās grupās, vairāk vīriešu elitē – gandrīz 300, bet rekords vīriešiem amatieriem 19 – 34 gadu grupā, tajā uz starta stājās 531 braucējs. Grupu daudz, starts sekoja viens pēc otra, ik pēc divām minūtēm kāda devās distancē. Pēdējā aplī kopā bija visi iespējamie vecumi, gan dāmas, gan vīri.
A. Zelčs ar īpašām emocijām atceras sacensību atmosfēru: “Skatītāju ļoti daudz. Aprēķināts, ka profesionāļu sacensības pirmajā dienā noraudzījās ap 30 tūksotšiem, bet otrajā dienā, kad bija starts dāmām un amatieriem, varētu būt par kādiem desmit tūkstošiem mazāk. Līdzi jušana iespaidīga – ar zvaniem, skaļruņiem, cilvēki abās trases malās. No tā tirpiņas skrien pār kauliem, emocijas iegūtas visam gadam!”
Izbaudīt sacensības
Distance 130 km, bet Aldis saka, ka viņam patīk garās distances. Neesot interesanti braukt uz sacensībām, ja distance tikai 30 km.
“Stundas laika nobrauc, un jādodas mājās. Arī distances Latvijā tikai pa meža takām, bet gravel ir lielāka dažādība, trases, sākot no 130 km, dažādi segumi, ainavas, jābrauc četras piecas stundas, kas ļauj izbaudīt sacensības,” saka A. Zelčs.
Jautāts par dalībnieku sportisko līmeni, viņš atzīst, ka tas ir ļoti augsts: “Es ar savu varēšanu biju tuvāk beigu galam, jo spēcīgākie ir cits līmenis. No uzvarētāja atpaliku minūtes 40, no 240 braucējiem man 200.rezultāts. Nedēļu pirms sacensībām noslimoju, bet tas neko daudz nebūtu mainījis, varbūt būtu kādas 20 vietas augstāk.
Taču uz sacensībām braucu ne jau pēc vietas, bet pēc iespējas būt klāt, redzēt. Tur varēja sastapt daudzas lielākās šosejas riteņbraukšanas zvaigznes. Piemēram, elites grupā uzvarēja beļģu braucējs Vauts van Ārts, kurš ir pasaules top braucējs.
Ja reiz tur esi bijis, saproti, ka tas ir tā vērts.”
10 stundas treniņiem
A. Zelčs ir aktīva dzīvesveida piekritējs, Latvijā startē visos gravel posmos, arī citos MTB braucienos, skriešanas sacensībās, ziemā dod priekšroku slēpošanai, piedalās arī “Noskrien ziemu” posmos. Viņš saka, ka izvēlas aktivitātes svaigā gaisā: “Būt kustībā, tā laikam tāda atkarība. Saprotu, lai labi uztrenētos, pēc treniņiem vajag brīvdienas, bet man grūti divas dienas pēc kārtas neko nedarīt. Otrajā dienā jau kļūstu nemierīgs, ja redzu, ka kāds skrien, brauc ar ričuku, saprotu, ka man arī vajag! Man būtiska arī pašsajūta. Ja esi labā sportiskā formā, tos gadus nejūt. Lai labi brauktu velo sacensībās, vismaz reizi nedēļā kārtīgi jāvingro, lai tās četras piecas stundas uz velo varētu nobraukt. Ja nevingro, ķermenis neturēs. Atceros, pirmajos velobraukšanas gados jau pēc divām stundām bija problēmas, tagad jau gadus desmit vingroju regulāri un varu mierīgi izturēt.”
Viņš saka, ka nedēļā treniņiem velta aptuveni desmit stundas: vingrošana, skriešana, braukšana, vasarā arī peldēšana.
Divi vienā
Tagad velo sezona noslēgusies, Aldis sācis nopietni gatavoties ziemai, viņa iecienītākā ir distanču slēpošana klasiskajā stilā. Lūgts skaidrot izvēli, viņš norāda, ka tas ir interesantāks un sarežģītāks stils: “Ja esi labs klasikā, Eiropā ir iespēja braukt uz ļoti labiem slēpošanas maratoniem, kuru vēsture jau simts gadu. Piemēram, “Vasaloppet” Zviedrijā, kas pagājušajā ziemā notika jau simto reizi, ir 90 km distance. Tepat, var teikt, blakus, ir Tartu maratons, 63 km arī ar senu pieredzi.”
A. Zelčs atklāj, ka sportisko pusi vienmēr cenšas savienot ar ceļošanu: “Man patīk uz sacensībām aizbraukt laikus. Uz “Vasaloppet” braucu jau pirmdien, paslēpoju pa citām trasēm, apskatu apkārtni. Arī uz gravel čempionātu braucu nedēļu iepriekš, iepazinu trasi, vienmēr apvienoju sacensības ar ceļošanu. Neredzu jēgu aizbraukt tikai uz startu un tūlīt pēc finiša sēsties mašīnā, lai brauktu mājās. Ja nevaru izbaudīt to kā ceļojumu, nebraucu vispār. Arī uz Tartu maratonu, kas notiek svētdienās, braucu jau piektdien vai pat ceturtdien.”
“Vasaloppet” piedzīvojums
Uz “Vaseloppet”, laikam pasaulē leģendārāko slēpojumu, braukuši daudzi Cēsu puses klasikas cienītāji. Tur noteikts 16 tūkstošu dalībnieku limits, vienmēr visas vietas ir aizņemtas, daudzi paliek aiz strīpas. Tur svarīgi būt iespējami tuvāk sākumam, bet kādam jāstartē arī no pēdējām rindām.
“Trīs nedēļas pirms tam startēju Tartu maratonā, rezultātu izsūtīju uz Zviedriju, tiku diezgan labā starta koridorā (6000 – 8000). Ja ne, būtu tuvu beigām, tad jau paiet ilgs laiks, kamēr vispār izkusties no vietas. Bet man tāpat pirmo divu kilometru veikšana prasīja vienu stundu. Sākumā ir lielais stadions ar 20 starta joslām, kas ir aptuveni 600 metru, tad nāk kāpiens kalnā, kur veidojas pudeles kakls. Tur nostāvēju 50 minūtes, lai gan normāli tiktu augšā piecās minūtēs. Tik blīvā pūlī nebiju nekad stāvējis, jāuzmana, lai nesalauž nūjas, nogāze stāva, jo tas ir kalnu slēpošanas kalns, jāturas, lai neslīd atpakaļ. Pirmais kalns ir pamatīgs izaicinājums!”
Simtais “Vasaloppet” maratons bija arī pēdējo 25 gadu lēnākais. Iepriekš trīs dienas lijis, tas izjauca klasikas trasi, nebija iebrauktu sliežu, trase vienā putrā.
“Tas nebija viegli, pārsvarā nācās stumties, jo solī iet grūti. Trasē pavadīju pilnu darba dienu, astoņas stundas, finišēju ap 4700.vietu. Taču likās, ka viss pagāja ļoti ātri, un pēc tam bija liels kaifs.
Esmu pieteicies arī uz nākamo slēpojumu, ceru tikt vēl labākā starta koridorā, jo šajā finišēju gana labi, lai varētu izbaudīt slēpojumu. Ceru, ka divus gadus pēc kārtas slikts laiks nebūs un nebūs lēnais slēpojums,” saka A. Zelčs.
Komentāri