Pasaules čempionātā motokrosā blakusvāģu ekipāžām šogad kārtējo vicečempiona titulu izcīnīja vecpiebaldzēns Kaspars Stupelis, kurš pēdējos gadus brauc kopā ar Nīderlandes pilotu Etjēnu Baksu. Kaspars jau 14 gadus motokrosā ir profesionālajā režīmā, un, kā pats atzīst, šie gadi atstājuši sekas. Tāpēc šo nedēļu nolēmis veltīt veselības sakārtošanai, un mūsu saruna notika Līgatnes rehabilitācijas centrā. “Uz piecām dienām esmu ielicis sevi servisā,” viņš smaidot saka.
Konkurence spēcīga
Motosportists atzīst, ka pārāk ilgu pauzi starp sezonām gan nevarot ieturēt, jo pēc tam grūti tikt atpakaļ formā. Kaspars neslēpj, ka uzturēt sevi vajadzīgajā formā tik ilgus gadus nav viegli un arvien grūtāk sevi motivēt veikt nepieciešamo apjomu, izturēt režīmu atkal un atkal: “Vienmēr grūtākais jautājums – kur dabūt enerģiju? Citos sporta veidos, teiksim, profesionālajā basketbolā, motivācijai kalpo finansiālais ieguvums, bet blakusvāģos nekā tāda nav, ir tikai entuziasms un cieņa pret savu darbu.”
Kā vienu no iespējamajiem motivatoriem viņš min vēlmi kāpt uz augstākā goda pjedestāla, jo kārtējais vicečempiona tituls pamatīgi izbesī.
“Tāpēc vajadzēja atbraukt uz Līgatni, jo jāsakārto ne tikai mugura, bet arī galvai vajag restartu. Jātiek vaļā no tā otrās vietas sindroma. Te ir lieliska vieta. No rīta pa mežu izskrienu vieglu krosiņu rīta rosmei, kaut ko pamācos, domas nav pie sporta. Bet varbūt otrā vieta arī iedvesmo, jo šaubos vai būtu dzirkstelīte, ja būtu 14 čempiona tituli, nevis divi,” saka K. Stupelis.
Jautāju, kas pietrūka uzvarai, jo pēdējo gadu spēcīgākais braucējs Daniels Vilemsens nu jau divus gadus ir ārpus labākajiem, tātad konkurence mazāka.
“Patiesībā konkurence par uzvaru ļoti nopietna. Kādas piecas ekipāžas cīnījās par vietu trijniekā, uz titulu pretendēja trīs no tām. Ļoti labs bija franču braucējs Žirū, ierindā bija beļģi Adriansens un Jans Hendriks, kurš jūtami uzlabojis savu sniegumu, bijām mēs. Sākumā arī Vilemsenu nevarēja izslēgt no pretendentu vidus. Visiem pārsteigums bija anglis Brauns, kurš ierindojās trešajā vietā kopvērtējumā, un šajā konkurencē cīņa bija par katru punktu,” stāsta K. Stupelis.
Īpašs šarms
Sezonas sākumā labāku sniegumu rādīt traucējušas tehniskās nianses, netikuši skaidrībā ar amortizatoriem. Ja tie neklausa, kā vajag, nevar izspiest maksimumu, pretējā gadījumā var būt smagas sekas. Pērn tas izbaudīts, kad, cenšoties braukt ātrāk, nekā mocis ļāva, piedzīvots smags kritiens. Šogad mācība ņemta vērā, taču tas liedza uzkrāt pārsvaru pār sāncenšiem. Kaspars norāda, ka vietu sadali kopvērtējumā, iespējams, izšķīrusi viena nullīte Francijas posmā: “Jo sezonas noslēgumā atpalikām no uzvarētājiem 18 punktus, bet, kā zināms, par uzvaru braucienā dod 25 punktus. Līdz pēdējam mirklim vēl ticējām, ka varam visu vērst par labu, taču pēdējā posmā otro braucienu atcēla it kā sliktu laika apstākļu dēļ. Manuprāt, tie bija itin normāli, galu galā tas taču pasaules čempionāts, nevis kādi krūmu mači.”
Sīvā konkurence liek secināt, ka blakusvāģu kross nepazudīs, lai gan izskanējis arī tāds viedoklis. Kaspars norāda, ka tā saka tie, kuri nav tur klāt: “Ienāk jaunā maiņa. Ir aktīvi 13 – 16 gadīgi braucēji Anglijā, Holandē, Vācijā, Francijā, Dānijā, arī Latvijā. Varbūt kādu brīdi būs maza pauzīte, bet nākotne blaķenēm ir.”
Jāpiebilst arī tas, ka skatāmības ziņā blaķenēs tomēr ir kaut kāds īpašs šarms.
Motokross ir neprognozējams un bīstams, bet Kaspars atzīst, ka pēc tik daudzām sezonām adrenalīns, stāvot pie starta barjeras, vairs nav tik liels kā kādreiz: “Nevar to nosaukt arī par rutīnu, bet zinu, kas sagaida, ir jāiet un jādara. Uzvelku ķiveri un daru par visiem 100, pat 110 procentiem. Tā jābūt. Ja sevi pieķer pie domas, ka brauksi tikai uz 70 procentiem, ķivere jāliek malā un jādara kas cits. Protams, ir minimāls uztraukums, bez tā nevar, bet nakti pirms tam varu gulēt mierīgi. Daudz atkarīgs no tā, kā esi paveicis mājas darbu, gatavojoties sezonai. Ja esi izdarījis visu, kā nākas, problēmu nav.”
Kilometru tūkstoši
Drīz atsāksies treniņi, un jau novembrī Kaspars ar domubiedriem dosies uz sniegiem, lai sāktu krāt kilometrus. Ziemā tiek noslēpoti apmēram pusotrs tūkstotis kilometru. Motobraucējs startējis arī Latvijas mačos slēpošanā, allaž bijis starp vadošajiem.
“Vienmēr uzlieku kādu mērķi, ko sasniegt slēpošanā,” stāsta K. Stupelis. “Bija laiks, kad startēju tautas sacensībās, bet nekad nevarēju uzvarēt. Taču meistarība auga, un nāca arī uzvaras. Tad gribēju uzvarēt slēpojumā “Priekuļu Loppet” un to izdarīju. Tomēr galvenais mērķis – labi nostartēt slēpojumā „Apkārt Alaukstam”, un pirms pāris gadiem tajā finišēju kā
trešais. Tas bija īpaši, savā dzimtajā pusē spēcīgā konkurencē izcīnīt tik augstu vietu.”
Sniega kilometri tiek krāti Skandināvijā, Latvijā, līdz atslēpojies tā, ka slēpes vairs negribas redzēt. Tad Kaspars liek tās malā un dodas uz Eiropu, kur brauc ar riteni. Ar to sezonā sakrājas 4 – 5 tūkstoši kilometru, un vēl kāds tūkstotis tiek noskriets. “Tas nav mīļākais sporta veids, bet apzinos, ka tas jādara, lai būtu vajadzīgā forma,” piebilst motobraucējs.
Ilgo gadu laikā pats izstrādājis savu treniņu sistēmu, kas ļauj sasniegt maksimāli labāko formu, kas nepieciešama tieši kantētājam. Tur sportistam jābūt ļoti daudzveidīgam.
“Motokross ir viens no sarežģītākajiem sporta veidiem,” uzsver Kaspars. “Kā saka amerikāņi, domāšanā jābūt kā pokera spēlētājam, jābūt spēcīgam, ātram, elastīgam, izturīgam. Tas ir daudzu sporta veidu salikums, un ,tikai dažādojot treniņu programmas, var panākt rezultātu. Jā, arī hokejs grūts, bet tur ik pa brītiņam vari sēdēt, atvilkt elpu. Krosā tādas iespējas nav, tur 30 minūtes ar maksimālo atdevi no pirmās līdz pēdējai sekundei, visos laika apstākļos. Ar maksimālo koncentrāciju no pirmās līdz pēdējai sekundei, tiklīdz atlaidīsi, tūlīt būs kļūdas. Šogad vasarā gaisa temperatūra bija +30 un vairāk, kas prasa papildu izturību. Tāpēc esmu sācis iet uz karsto jogu, lai pierastu pie karstuma. Pats esmu gājis visam cauri, meklējis iespējas, metodes, un tas ļauj joprojām noturēties starp vadošajiem.”
Apzinoties, ka reiz būs jāliek punkts braucēja karjerai, Kaspars mācās treneru kursos. Sadarbojies ar latviešu braucējiem, ieskaitot Matīsu Karro. Pērn saņēmis piedāvājumu no MX2 pasaules čempionāta „Husqvarna” rūpnīcas komandas, kur trenē divus sportistus.
“Šobrīd mani tas ļoti interesē. Varbūt, kad beigšu sportisko karjeru, pavērsies citi apvāršņi, bet šobrīd ir sajūta, ka ar trenēšanu gribu sevi saistīt. Sports ir sevis iepazīšana visas dzīves garumā. Tāpēc arī turpinu sportot, mēģinu iepazīt sevi, jo nekad visu zināt nevar. Un, jo vairāk zini, jo labāk saproti, cik maz zini,” atzīst K. Stupelis.
Jānis Gabrāns
Komentāri