Pirmā darba diena pēc nosaukuma “Gada sporta skolotājs” saņemšanas Drabešu internātpamatskolas sporta skolotājam Austrim Āboliņam bija saspringta. Pēc ziemas brīvlaika atsākās stundas, bija jāatbild uz kolēģu apsveikumiem, telefona zvaniem un īsziņām. Arī mūsu sarunas laikā ik pa brīdim zvanīja telefons, pienāca īsziņas.
– Kā jūtas Latvijas ”Gada sporta skolotājs” dažas dienas pēc balvas saņemšanas?
– Tā nedaudz izsitusi no sliedēm, jo neesmu radis pie tik lielas uzmanības, bet ir jau forši, ka bērni nāk ar apsveikuma kartītēm, ar medaļām, kas uztaisītas no končām. Arī bērniem tas ir liels piedzīvojums, un patiesībā tā ir mūsu kopīgi nopelnīta balva.
– Kā uzzināji, ka esi izvirzīts konkursam?
– Piezvanīja no ministrijas un teica – mēs braucam skatīties jūsu stundu. Nodomāju, kas nu ir savārīts, ja ministrijas komisija brauc? Izrādījās, esmu jau iekļuvis starp labākajiem astoņiem uz šo titulu. Līdz tam neko par to nezināju, arī pēc tam nesekoju līdzi, vai esmu ticis tālāk. Tās nav būtiskākās lietas.
– Drabešu internātpamatskolā strādā jau no 1994.gada. Kāds bijis šis laiks?
– Tas pagājis kā viens mirklis. Otrajā dienā pēc pasākuma zvanīja bijušie audzēkņi, lai apsveiktu, tikai tad sapratu, cik jau ilgi te strādāju. Patīkami, ka atceras bijušie audzēkņi, tātad mans darbs nav bijis velts. Reizēm jau mums gribas, lai kāds arī no malas to novērtē. Latviešiem gan nav raksturīgi vienam otru palielīt vai uzteikt. Vai nu tā ir kautrība, vai skaudība, bet tādi mēs esam.
– Kas aizrauj skolotāja darbā?
– No vienas puses liekas, ka gadu no gada viss atkārtojas – 1. septembris, ziemas brīvlaiks, pavasara brīvlaiks, vasara, atkal septembris un tā tālāk. Bet viss atkarīgs, ar kādu attieksmi dari savu darbu. Ja aizej uz stundu un domā, kā to nobumbulēt, ir garlaicīgi. Jāprot skatīties plašāk. Paskaties uz lielu čali, kurš iet 9.klasē, un atceries, kāds viņš bija pirmajās klasēs, redzi, kā viņš tavā acu priekšā izaudzis, tas dod prieku. Esot jauniešu vidū, arī pašam visu laiku nākas būt formā. Bērni uzreiz novēršas, ja paliec īgns, neapmierināts ar visu, lamā viņus. Neslēpšu, arī man reizēm sanāk sadusmoties, jo emocijas ne vienmēr var noslēpt. Jautājums, vai dusmojies uz bērnu kā personību, vai uz to, ko viņš izdarījis. Ja dusmojies kā uz personību, tas krājas arvien vairāk, veidojas konflikti, un lielākā daļa bērnu tevi vairs negrib redzēt.
– Vai bērnu intereses ar gadiem mainās?
– Ļoti jūtami. Pirms desmit gadiem bērni bija maksimāli atvērti visādām aktivitātēm, jo nebija attīstītas modernās tehnoloģijas. Tagad ir draugiem.lv, kas, manuprāt, ir atkarība, ko jau vajadzētu sākt ārstēt. Nesaku, ka tas ir slikti, bet dažkārt tas aiziet apsēstības līmenī. Protams, vieglāk ir kustināt dažus pirkstus uz klaviatūras, nevis regulāri nodarboties ar sportiskajām aktivitātēm. Nākas secināt, ka ļoti maz ģimenēs kopīgi tiek sportots. Viegli strādāt ar bērnu, kurš audzis sportiski aktīvā ģimenē, bet pacelt tos, kuri atnākuši bez jebkāda, kā es saku, background, kuri ir kā māla pika, no kuras jāsāk veidot sportiski aktīvs cilvēks, tas ir liels izaicinājums.
– No sporta skolotājiem dzirdēts, ka bērni meklē visādus ieganstus, lai tikai izvairītos no sporta stundām. Kā ir tavā skolā?
– Nav problēmu ar bērniem, kurus mācu jau no pašām pirmajām klasēm. Arī vecākajās klasēs viņi visu dara ar lielu entuziasmu. Taču mūsu skolā ir specifika, ka uzņemam bērnus arī mācību gada vidū. Pārsvarā tie ienāk vecākajās klasēs, jo skola, kurā pusaudzis mācījies, netiek ar viņu galā. Ar šiem bērniem ir smagi strādāt, jo viņi absolūti nav gatavi iesaistīties mācību procesā. Viņi nav pieradināti pārģērbties uz sporta stundām, viņi nesaprot, ka sports ir tikpat svarīga stunda kā jebkura cita.
– Vai pie tā vainīgi sporta skolotāji?
– Nevaru par to spriest, bet man liekas, ka liela vaina meklējama pašos bērnos, kuri atnāk uz mūsu skolu bez jebkādas motivācijas sevi pilnveidot garīgi vai fiziski. Atnāk bērni, kuri nekad nav dejojuši, nekad nav vingrojuši uz vingrošanas rīkiem, jo, cik zinu, retās skolās to dara.
– Tavā skolā sporta stundās māca dejošanu?
– Protams. Arī sporta stundu programmas standartā tas paredzēts. Bērniem jāzina tautas deju pamatsoļi, valša soļi, bet es mācu arī lēno valsi, ča – ča – ča. Manuprāt, ar sportu kā ar mācību priekšmetu bērnu var ieinteresēt, ja piedāvā maksimālu daudzveidību. Daudzviet problēma tā, ka pamatā tiek popularizēts tikai viens sporta veids, bet nav daudzveidības. Tas atbiedē bērnus, kuriem konkrētais veids nepadodas. Bet varbūt šis bērns ir fantastisks vingrotājs, slēpotājs vai dejotājs. Man ir astoņu dažādu veidu ieskaites, un bērniem nav jāuztraucas, ka viņi neko nevar. Ja nesanāks, piemēram, vingrošanā, veiksies kur citur. Tas man dod gandarījumu, jo redzu, ka viņi nenolaiž spārnus. Jo tiklīdz bērns saprot, ka sportā ir neveiksminieks, viņš to uztver kā definīciju un atmet tam ar roku. Tad viņi sāk meklēt ārsta zīmes un visādi cenšas izvairīties no sporta stundām.
– Nonākam pie jautājuma par sporta skolotāja ieinteresētību savā darbā.
– Nezinu, kā citiem, bet es būtu beigts, ja man vajadzētu ieiet stundā un teikt – nu labi, ņemiet bumbu, kaut ko uzspēlējiet. Ja skolotājs darbam pieiet formāli, viss ir grīstē. Es tā nespēju, man vajag pilnībā būt šajā procesā iekšā. Varbūt tāpēc arī laika ritums liekas tik ātrs. Ja bērni redz, ka skolotājs ir ieinteresēts mācību procesā, viņi arī grib darboties aktīvāk.
Tā ir mana būtība, dzīvesveids. Pieļauju, ka esmu nedaudz ideālists, bet Edgara Šnepa teiktais “Gada balvas” pasniegšanā, ka dažam sporta skolotājs ir kā otrais tēvs, pasaka ļoti daudz. Man šķiet, ka bērnu dvēsele un emocionālā pasaule ir ļoti atvērta, ar to var strādāt un ieinteresēt bērnu. Te nav runa tikai par sportu, tā ir jebkurā mācību priekšmetā.
– Drabešu internātpamatskola, šķiet, ir vienīgā valstī, kurai internetā ir sava lapa tieši sportam www.drabint.com.
– Pieļauju, ka pat Eiropā tādas ir nedaudzām skolām. Mājas lapu var veidot tikai pie nosacījuma, ja ir pietiekami bagāta sporta dzīve skolā. Tas ir labs veids, kā parādīt mūsu skolu. Tas vajadzīgs arī man, jo liek sistematizēt visu notiekošo un neļauj apstāties. Arī bērniem tas vajadzīgs, jo viņi var apskatīt rezultātus, bildes. Viņiem ir apziņa, ka ir piederīgi pasaules tīmeklim. Ir vēl kāds pozitīvs aspekts: tas bērniem liek saprast, ka ir kaut kāda sistēma. Kāpēc bieži ir problēmas ar pusaudžiem? Tāpēc, ka pieaugušie viņiem skaidri nenosaka robežas – to vajadzētu, to ne. Viss notiek stihiski, un tas nerada bērnos drošības sajūtu. Ja viss skaidri nolikts, ir krietni vienkāršāk.
– Ir patīkami uzzināt, ka audzēkņi labi startējuši sacensībās rajonā un visā valstī?
– Pērn dažādās sacensībās mūsu audzēkņi izcīnīja 90 godalgotās vietas. Tas priecē, bet es uz to raugos arī ļoti piesardzīgi. Jo tie ir bērni, kuri mērķē augstāk, bet profesionālais sports ir smags, tajā nedrīkst sasteigt notikumu gaitu, ja grib labus un ilgstošus rezultātus. Tāpēc es neakcentēju audzēkņu panākumus. Tas ir labi bērniem kā notikums, kā kopā būšanas prieks, jo pēc mačiem allaž kopīgi notiesājam kādu tortīti. Jābūt uzmanīgam, nedrīkst viņus pārbarot ar sacensībām. Tāpēc internetā meklēju metodiku, kā pasaulē strādā ar jauniešiem. Nākas secināt, ka Latvijā ļoti specializējas uz jauniešu rezultātiem. Saprotu arī, kāpēc. Treneris trenē bērnus, tad viņi pāriet uz citu līmeni pie cita trenera, un pirmais skolotājs vai treneris paliek bešā. Tāpēc nereti viņi cenšas bērnus izdzīt, lai būtu rezultāts, lai citi teiktu, ka viņš ir labs treneris. Man lielākais gandarījums par to, ka sasniegtie rezultāti nav nākuši ar mežonīgām grūtībām. Tas panākts regulāros treniņos, bez milzīgām slodzēm, notiekot vispusīgai fiziskajai attīstībai, kur viss ir sabalansēts. Pierādījies, ka ir vērts tērēt laiku, lai meklētu informāciju, studēt šos jautājumus, nevis paļauties uz intuīciju vai vecu treneru stāstīto, ka tādā un tādā vecumā jābūt konkrētai kilometrāžai, pretējā gadījumā viss darbs vējā. Palasot pasaules līmeņa treneru atzinumus, saprotu, ka tādas slodzes saistītas ar milzīgu risku. Ja grib augstus rezultātus, uz tiem jāiet pakāpeniski. Ceru, ka arī bērni sapratuši, ka viņiem galvenie starti vēl priekšā, ka tagad viss vairāk jāuztver kā spēle.
– Cik noprotu, tu neesi skolotājs, kurš raugās uz Īrijas pusi.
– Nē, bet nekad nevar zināt, kā dzīve iegrozīsies. Tas, kā valsts uztver skolotāju, ir smieklīgi. Tiek deklarēts, ka skolotājs par slodzi saņem aptuveni 240 latus. Nepasakot, ka tas uz papīra, bet uz rokas paliek krietni mazāk. Jo tur augšā saprot, ka tad tā informācija vairs nebūs tik smuka.
Ja man ir maģistra grāds, krievu un angļu valodas zināšanas, prasme orientēties modernajās tehnoloģijās un valsts par to maksā tikai šo summu, vai tas nav atbaidoši? Tajā pat laikā mans bijušais audzēknis, kurš strādā celtniecībā, saņem trīs manas algas. Viņš piecos, sešos ir mājās un vakarā mierīgi skatās televizoru, nedomājot par darbu. Protams, katram cilvēkam ir iespējas strādāt vēl vairāk un vairāk, bet nav normāli, ja vīrietim, kurš grib būt skolotājs, jāstrādā pāri savu spēju robežām, ja viņš grib normāli uzturēt ģimeni. Tāpēc nav jābrīnās, ka krītas izglītības līmenis, tās ir loģiskas sekas šādai nostājai pret skolotājiem. Ja tiek publiski pārmests, ka skolotāji, lūk, neievēro bērnu tiesības, rodas sajūta, ka valstij mēs neesam vajadzīgi. Tad bērni var spļaut uz skolotājiem, kā nupat bija presē aprakstīts. Tad lai meklē tādus, kuri ļauj sev kāpt uz galvas. Zinu pilnīgi droši, ja man kāds pārgudrais no Rīgas atnāktu un sāktu pārmest, ka es ne tā piegāju bērnam, ne tā viņu uzrunāju, es, godīgi saku, uzreiz paceltu cepuri. Ja grib, lai cilvēki strādā ar entuziasmu, jāļauj viņiem to darīt.
Viens piemērs no savvaļas dzīvnieku dzīves. Vai lielais lauvu tēviņš ļauj mazajam lauvēnam sev pamatīgi kost? Nē, dabā tā nav. Nezin kāpēc cilvēks šos dabas procesus grib pagriezt otrādi, lai mazais lauvēns noteiktu lielajam, kā dzīvot, ko ļaut un ko neļaut darīt. Tā hierarhija sāk šķobīties. Drīz pieaugušais ar savu intelektu, izglītību un pieredzi skaitīsies mazvērtīgāks, mazāk zinošs par bērnu. Protams, situācijas nav viennozīmīgas, droši vien ir gadījumi, kad skolotājs neiztur. Iespējams, daudzi savu darbu idealizē un domā, ka visiem skolēniem viņš jāuztver kā autoritāte, viss no viņa jāmācās. Bet bērni ir dažādi, vienam vairāk patīk sports, citam ķīmija, citam literatūra, un viņi visās stundās nebūs vienādi.
– Saņemot balvu, tu teici, ka tas ir veltījums tēvam.
– Viņš nomira, kad man bija 15 gadi, bet manas darba spējas pilnīgi noteikti nāk no viņa. Savām rokām esmu atjaunojis tēva mājas, kur tagad arī dzīvoju. Man ir sajūta, ka viņš mani vadījis visus šos gadus. Tēvs man bija piemērs, viņš iedeva to sapratni, kas vajadzīga katram. Sapratni par noteiktām lietām, principiem, atbildību pret cilvēkiem, arī tuviem cilvēkiem. Tās varbūt ir dziļi filozofiskas lietas, bet bieži mēs viens otram nepasakām to, ko sen esam gribējuši pateikt. It īpaši pusaudžu vecumā esam baigie ezīši un negribam ar vecākiem runāt par sev svarīgām lietām. Tikai tad, kad aiziet tuvs cilvēks, saprotam, cik daudz palicis nepateikta un neizrunāta. Kļūst žēl, ka viņi neredz, ko esam sasnieguši.
Komentāri