Nav pirmā reize, kad rakstām par sporta klubu “Ašais”, tā treneri un galveno dzinējspēku Austri Āboliņu un viņa aktivitātēm. Austris Drabešu internātpamatskolā par sporta skolotāju strādā jau 21 gadu un gandrīz visus šos gadus rīkojis pasākumu “Sporta laureāts”. Šogad tas notika jau 20. gadu, taču jubilejas reize, visticamāk, bija arī pēdējā.
Radīt īpašu auru
A. Āboliņš stāsta, ka labākā sportista noteikšana visus gadus notikusi pēc nemainīgas sistēmas. Gadā skolā vidēji ir līdz 20 dažādām sacensībām. Par katru uzvaru skolēns saņem četrus punktus, par otro vietu – trīs, par trešo – divus, bet pārējie – pa vienam punktam. Visu gadu punktus krāj, un laureāta pasākumā tiek nosaukti pieci labākie, bet galveno balvu saņem labākais zēnu un meiteņu konkurencē. Lai kļūtu par laureātu, jābūt ļoti universālam, jāparāda sava varēšana dažādos sporta veidos – volejbolā, futbolā, basketbolā, hokejā, vasaras biatlonā, lēkšanā ar aukliņu un daudzos citos.
“Interesantākais, ka gada laikā neviens pārāk neseko, cik viņam punktu, tāpēc labāko pasludināšana noslēguma pasākumā vienmēr ir pārsteigums. Tiem, kuriem ir nojauta, ka varētu būt labāko vidū, šis brīdis vispār ir īpašs. Bet šādām rozīnītēm pasākumā vienmēr jābūt. Visam, kas saistās ar jauniešiem, tostarp sportam, jābūt atraktīvam,” stāsta sporta skolotājs, kuram vienmēr izdodas radīt šo īpašo noskaņu, īpašo pasākuma auru. To vislabāk apliecina tas, ka uz “Sporta laureātu” regulāri ierodas skolas bijušie audzēkņi, lai vēlreiz izbaudītu tās īpašās emocijas.
Šogad galveno balvu zēnu konkurencē saņēma Sandis Lubgans. Skolotājs stāsta, ka Sandis jau no piektās vai sestās klases visu laiku bijis otrajā vietā, taču šogad vairāk
pastrādājis treniņos, kas devis rezultātu. Otrajā vietā Artūrs Jarullins, trešajā – Sandris Janitēns, ceturtajā – Kristaps Kurpnieks, piektajā – Jānis Karuzins.
Meiteņu konkurencē laureātes tituls Rutai Samsonovai, kura ir arī kluba “Ašais” dalībniece. Treneris uzsver, ka Ruta pelnījusi šo uzvaru, jo vieglatlētikā viņa pamanoties parasti palikt ceturtā: “Tituls “Gada sportiste” jau paliek uz mūžu, skolas vēsturē, paša atmiņās.”
Meitenēm tālākajās vietās Pārsla Puriņa, Anna Samsonova, Viktorija Jarullina un Amanda Laumane.
Jautāts, kāpēc šis ir pēdējais pasākums, A. Āboliņš to pamato ar arvien sarūkošo bērnu skaitu: “Reitings sākas ar piekto klasi, bet, ja kopā ir vairs tikai padsmit bērnu, tam zūd jēga. Tāpēc pieņēmu lēmumu, ka šis bija pēdējais laureāts. Iespējams, gluži prom punktu sistēmu nemetīšu un arī turpmāk tiks apbalvots skolas labākais sportists un sportiste, bet pasākuma “Sporta laureāts”, visticamāk, vairs nebūs. Ir sajūta, ka jāmaina prioritātes.”
Saredzēt personības
Prioritāšu saraksta augšgalā, protams, paliks sporta klubs “Ašais”, kura vārds izskan arvien plašāk. Jau rakstījām, ka šogad klubs tika pie jauna busiņa, kas dod neatkarību, braucot uz sacensībām, treniņiem, nometnēm.
A. Āboliņš uzsver, ka klubā darbojas bērni un jaunieši, kuri sevi attīsta profesionāli, katru dienu velta laiku treniņiem: “Man patīk redzēt, kā attīstās bērni. Protams, ik pa laikam kāds no mūsu pulciņa atkrīt, bet paliek motivētākie. Savējiem vienmēr esmu teicis – tikai tie, kuri būs neatlaidīgi, nevis talantīgi, kļūs par čempioniem.”
Ašie tiešām ir īpaši un spēj aizraut ar savu darboties gribu. Pat ja Austris nav klāt treniņā, viņš ir drošs, ka bērni izpildīs visu vingrinājumu programmu, kas uzdota. Jautāju trenerim, kā izdevies to panākt?
“Bērni zina, ja viņi palaidīs vieglāk kādu treniņu, aizbraucot uz sacensībām, to uzreiz konstatēs,” stāsta Austris. “Svarīgi, lai treneris ne tikai iedod treniņu plānu, bet arī izskaidro, kāpēc viss ir tieši tā, tāpēc mēs ļoti daudz runājam. Jāprot izstāstīt, ko ķermenim dos konkrētais vingrinājums, uzdevums. Daudz strādājam ar pulsometriem, jo svarīgi bērnam iemācīt trenēties pareizi. Manējie to māk. Viņiem pie sienas ir grafiks, kur noteikts, kādā sirds ritmā jāveic konkrētais uzdevums. Ir prieks redzēt, kā bērni treniņos attīstās. Te pieminēšanas vērts stāsts par Lindu Kurpnieci, kas ir gluži kā pasaka par neglīto pīlēnu. Kad Linda atnāca, bija sajūta, ka viņa nekad neskries, neko nevarēs. Tagad pagājis apmēram gads, un kā treneris ar baudu skatos viņas skrējienu. Neglītais pīlēns ir kļuvis par gulbi. Saredzu, kā viņa attīstās kā personība, kā aug pašapziņa, jo viņa saprot, ko spēj panākt. Trenerim jāspēj saskatīt arī šādas nianses, ne tikai sauso rezultātu statistiku.”
Stāstot par prioritātēm, A. Āboliņš norāda, ka grib sākt organizēt sacensības Latvijas, pat Baltijas mērogā. Viņš apzinoties, ka tas prasīs daudz darba, daudz laika, jo svarīgi, lai tās būtu nevis sacensības ķeksīša pēc, bet lai dalībniekiem tie būtu svētki. Ideju netrūkstot, vēl tikai jāsaprot dažas nianses, tad jau varēs ķerties pie darba.
Jāceļ pašapziņa
Stāsts par “Ašajiem” zināms ne tikai Latvijā, bet sasniedzis pat Ameriku. Portālā news.youthrunner.com lasāms plašs materiāls par kluba ikdienu.
Treneris stāsta, ka viss sācies ar grāmatu. Mēnesī nopērkot vismaz vienu grāmatu par treniņu metodiku, viņa rokās nonākusi amerikāņu trenera Maika Granta jaunākā grāmata par jauniešu treniņu metodiku vidus un garajām distancēm.
“Ir nemitīgi jāmācās, jāanalizē, jāsalīdzina, tāpēc cenšos uzzināt visu jaunāko. Man ir tāds niķis, ja grāmatā kaut ko nesaprotu, autoriem rakstu. Šī bija ātrākā atbilde, ko esmu saņēmis, – divu minūšu laikā pienāca e-pasts ar atbildi. Tas parāda attieksmi, jo kas viņam kaut kāda Latvija, ko, iespējams, viņš pirms tam pat nezināja. Taču atbildēja, un sākās mūsu sarakste, kas noveda pie šīs publikācijas mājaslapā.”
Ar amerikāņu autoru šajā laikā bieži komunicējis, uzzinājis daudz noderīga treniņiem. Pastāstījis, kā veicas “Ašajiem”, aizsūtījis video sižetus no viņu skriešanu sacensībām.
“Amerikānis neticēja, ka tā ir kaut kāda lauku skola, izskatoties kā sporta akadēmijā. Viņam bija liels pārsteigums, redzot, kā mani audzēkņi skrien. Viņš atzina, ka perfekti. Ir patīkami saņemt šādas atzinības, jo tas ir absolūti objektīvs viedoklis, viņš nav ieinteresēts kaut ko slavēt. Šāda informācijas apmaiņa ir ļoti noderīga, un tā ir bezmaksas, nekā dažu treneru kursu apmeklēšana, kur par naudu speciālisti stāsta to pašu, ko iepriekš, un reti uzzini ko jaunu. Bet tieši tā taču ir kursu galvenā būtība – uzzināt ko jaunu.”
Austris gatavs par savējiem stāstīt visur un vienmēr, jo uzskata, ka cilvēki Latvijā ir pārāk kautrīgi, lai parādītu sevi no labās puses: “Mums jāceļ pašapziņa. Nevajag visu laiku būt mazām, pelēkām pelītēm. Manuprāt, Latvijā jāmēģina vēl augstāk pacelt prieka latiņu par mūsu sportistu sasniegumiem. Mums jāmācās priecāties par citu panākumiem, sasniegumiem, nevis skatīties uz to ar skaudību.”
Jānis Gabrāns
Komentāri