Raunas pagasta zemnieku saimniecības “Lejas Smurģi” īpašnieki jau kuro gadu savā egļu dārzā ikvienam piedāvā izvēlēties tīkamāko un skaistāko Ziemassvētku eglīti. Laimonis un Irina Bites meža skaistules audzē desmit gadus un joprojām nesūdzas par tirgošanas noietu.
Eglītes Bišu saimniecībā tiek tirgotas uz vietas. “Uz tirgu nevedam, jo būtu žēl nozāģēto un neiztirgoto eglīšu. Pašiem braucot
pie mums pēc eglītes, ģimenei tas izvēršas par priecīgu pasākumu. Ja ir labs laiks, vecāki ar bērniem labprāt izstaigā visu egļu dārzu, izvēlas labāko un skaistāko,” zina stāstīt Irina, vēl piebilstot, ka tas ir gluži tāpat, kā doties uz mežu, tikai te ir zināma konkrēta vieta, kur aug skaistas Ziemassvētku eglītes, un cilvēkam nav jāmin, vai iecerētā eglīte tiešām aug valsts mežā, kur ikvienam uz svētkiem atļauts vienu mūžzaļo kociņu nozāģēt bez maksas.
Par “Lejas Smurģos” audzētajām eglītēm Ziemassvētku laikā interese bijusi vienmēr, līdz šim saimnieki nav jutuši, ka pieprasījums mazinās. Laimonis norāda, ka to audzēšana atmaksājas: “Prieks, ka vismaz kāda nauda no saimniecības arī ziemā ienāk.
Par
eglīti
prasu no trim līdz pieciem latiem, cena atkarīga no
tā,
kādu
nu
kurš
kociņu izvēlas.”
Pieprasītas ir pusotra līdz divu metru garas egles, taču mēdzot izvēlēties arī pavisam maziņas vai daudz garākas. “Ziemassvētku eglītes pie mums pērk gan vietējie un cēsnieki, gan arī no tālākām vietām. Ik gadu pēc zaļās svētku rotas brauc Valmieras teātris. Daži pircēji iegādājas vairākus kociņus un notirgo tos citviet,” stāsta raunēniete un atzīst, ka Ziemassvētku eglīšu audzēšana nav sarežģīta: “Egļu dārzā rosās visa ģimene, katrs atrod, kur roku pielikt. Ik gadu eglīšu lauks tiek atjaunots, tukšumus aizpildot ar jauniem stādiem. Vairākas reizes gadā kociņi jāapgriež, lai veidotos forma un augtu kupli. Reizēm aug divas galotnītes, tad viena jāizgriež. Rūpes sagādā vien stirnas, kurām ļoti tīk mūsu egles. Lai kociņus pasargātu, esam audzi iežogojuši ar elektrisko ganu.”
Laika gaitā raunēniešu eglīšu audzēšanas platība nav mainījusies, tā aizņem nedaudz vairāk kā hektāru.
“Audzēšanas stāsts sākās pirms vairāk nekā desmit gadiem, kad Zosēnos pagasta padomes priekšsēdētājs Roberts Ruķis izdomāja, ka pagasta zemniekiem vajag kādu jaunu biznesu. Uz vieslekcijām viņš uzaicināja dāņus, kas dalījās pieredzē par Ziemassvētku eglīšu audzēšanu. Arī es turp aizbraucu, un pavisam drīz veco zemeņu lauku apstādīju ar eglītēm,” stāsta Laimonis.
Saimniece Irina piebilst, ka pirmās iestādītas
Serbijas eglītes, tām skujas ilgāk turas un ir interesanta nokrāsa. Taču par ciešu sastādītas, meža skaistules nav izaugušas tik kuplas, kā vēlētos. “Sākām ar vairāku veidu eglītēm, taču tagad pārsvarā vien parasto egli audzējam, tai lielāka piekrišana. Tie, kas prasīgāki, taujā un pērk baltegli. Taču šī svešzemniece grūtāk pārziemo. Arī sudrabegles mums ir,” teic Irina.
Anda Dzenža
Komentāri