Saule cīnās ar sniegu, lai laukus atbrīvotu pavasarim. Latvijas 25.marts, Māras diena, ierakstīts ar asarām, svešinieku lamām un šāvieniem, šķiršanos no tuvajiem cilvēkiem un dzimtās zemes.
Jaunraunas “Baižēni” ir viena no tām daudzajām vietām, kur kopā tika sadzīti vietējie iedzīvotāji, lai viņus vestu tālāk uz Sibīriju. 40 jaunrauniešu nākamajām paaudzēm “Baižēnu” šķūnis atgādina, cik viegli var izpluinīt dzimtu, godīgus, strādīgus cilvēkus padarīt par noziedzniekiem.
Tomam Bringulim “Baižēnos” dzīvo ceturtās pakāpes radi. Pats tikai nesen uzzinājis, ka piederīgs Bluķu dzimtai. 2013.gadā mamma aizgāja aizsaulē, Tomam tad bija 21 gads. “Tā kā mamma bija nodota adopcijai, par viņas dzimtu neko nezināja. Neatbildēts bija jautājums, kāpēc vecvecāki tā darīja. Zināju, ka mammai ir brālis, kuru viņa tā arī neatrada. Bija vēlēšanās uzzināt,” stāsta Toms. Vienīgais dokuments, kas viņam bija – mātes adopcijas apliecība.
“Dzimtas vēsture rāda, kā karš, izsūtīšanas izjauca dzimtu, cieta ne tikai tie, kurus represēja, bet arī nākamās paaudzes. Mammas vecotēvu Jāni Bluķi apcietināja 1945.gadā, izsūtīja uz ogļu raktuvēm, tur arī palika. Mammas vecmammu Klāru un meitu Dainu izsūtīja, meita Rūta, mana vecmamma, un dēls Jānis palika. Rūta dzīvoja “Baižēnos” pie savas vecmāmiņas. Saprotu, kā psiholoģiski sarežģīti veidojās viņas dzīve, izsūtīto bērns ar iekšēju protestu, pietrūka vecāku,” stāsta Toms. Vecmamma bijusi arī cietumā, par ko nav zināms, pēc cietuma atnākusi uz Cēsīm, tad kolhozu Jaunraunā, tur dokumentos viņas vārds ar dzēšgumiju izdzēsts.
“1964.gadā manu mammu adoptēja raunēniešu ģimene. Viņas dzimšanas apliecībā tēva vārds nav minēts. Esmu runājis ar jaunraunieti, kura strādājusi kopā ar vecmammu, bet sarunā bija ļoti pretrunīgi dati. Savukārt brāļa dokumenti tika nokārtoti tā, ka viņš neparādās kā adoptēts. Vienā no mammas dzimtas atzariem parādījās Jānis, atradu, piezvanīju, satikāmies. Viņš ir mammas brālis,” stāsta Toms un uzsver, ka ļoti vēlas uzzināt, kas bija vecaistēvs. Viņš savas saknes meklējis daudzos arhīvos, runājies ar jauniepazītajiem radiem, jaunrauniešiem.
Piemiņas vieta represētajiem Jaunraunā, kas izveidota bijušā “Baižēnu” šķūņa vietā, arī Tomam atgādina par viņa senčiem.
“Iedziļinoties, ne virspusēji, bet ar sirdi, ko viņi pārdzīvoja naktī, kad saveda šajā šķūnī, saprotot salauztās dzīves, neviens nevaram būt drošs par nākotni. Šodien dzīvojam brīvā Latvijā, varam justies droši par šodienu, ka ar mums tas nenotiks, ceru, ka manai paaudzei nenāksies ko līdzīgu piedzīvot. Nezinu, vai būtu tik stiprs, lai ko līdzīgu izdzīvotu, kaut ceļu uz Sibīriju. Pēdējā mēneša notikumi pierāda, cik viss ir trausls. Nedrīkstam dzīvot vieglprātīgi, pret rītdienu izturoties bezatbildīgi, domājot, ka tāpat būs labi,” pārdomās dalās Toms. Bet Cēsu arhīva eksperte Anda Opoļska, kura daudz pētījusi represēto dzīvesstāstus un palīdzējusi Tomam, piebilst: “Domāju, arī tie, kurus atveda uz šo šķūni, neaptvēra, kas notiek. Zinu, ka bija tādi, kuri domāja, ka gals ir tuvu, ka tepat nošaus, nedomāja, ka kaut kur vedīs un ļaus dzīvot. Bet tālumā par atgriešanos cerība nepazuda.”
A.Opoļska pastāsta, ka nesen lasījusi Latvijas PSR iekšlietu ministra Augusta Eglīša ziņojumu Maskavai par operācijas norisi, viņš cita starpā arī atzinis, ka bijušas kļūdas operācijas organizēšanā. Daudzi par to jau zinājuši, iespējams, tāpēc ka iekšlietu darbinieki un operatīvās grupas septiņas dienas iepriekš nosūtīti uz vietām un nav bijuši nošķirti no iedzīvotājiem, tā viņiem varēja rasties aizdomas. Uzslavēti Iekšlietu ministrijas darbinieki, kuri pēc savas iniciatīvas tvarstījuši tos, kuri bēguļo pa ceļiem, mežiem, un aizturējuši. Vislabāk cilvēku tvarstīšanā veicies Cēsu apriņķī.
Ir arī dokumenti, kas apliecina, ka izpildkomitejas priekšsēdētājam draudējis piecu gadu cietumsods. Viņš uz Omsku izsūtītajai Klārai Bluķei nosūtījis vēstuli, ka Klāra pēdējos gados slimoja un nekas slikts viņas rīcībā nav novērots, tāpēc izpildkomitejai pret viņas un 13 gadus vecās meitas Dainas atgriešanos iebildumu nav. Vēstule rakstīta, lai to iesniegtu Kačanovičevskas rajona Iekšlietu ministrijas nodaļas priekšniekam. Lūgumu noraidīja, jo Klāra bija no budžiem. Sodu priekšsēdētājs nesaņēma.
“40 cilvēki atgriezās Latvijā kā notiesātie, pret viņiem bija arī attiecīga attieksme, jo cilvēki domāja, ka ne jau tāpat vien kādu izsūtīja vai notiesāja. Tikai pēc gadu desmitiem uzzinājām, ka izsūtīja tautas labāko un izglītotāko daļu, jo tā varētu iestāties pret režīmu, tāpēc jālikvidē,” saka Toms, bet Anda uzsver: “Protams, arhīvos var daudz uzzināt, bet, lai saprastu ceļu, pa kuru iet, un meklētu informāciju, ir jārunā ar cilvēkiem.”
T.Bringulis pārliecinājies, ka nenovērtējam, neuzklausām tos, kuri ir blakus. “Kad sāku interesēties par dzimtu, sapratu, ja to būtu darījis pirms gadiem, būtu bijis krietni vieglāk. Arī tagad cilvēki ir atturīgi, dažs kļūst aizdomīgs, ka varbūt radinieks pretendēs uz īpašumu. Stāstu, ka mani interesē cilvēku likteņi, nekas vairāk,” teic Toms.
Katra cilvēka dzīve ir daļa tautas vēstures. Toms vērtē, ka diemžēl viņa vienaudži, jaunāka paaudze par represijām zina ļoti maz. “Neatceros, ka skolā man būtu stāstīts. Mācot vēsturi, skolēnus var aicināt izpētīt savu dzimtu, meklēt atbildes arhīvā. Kad lasīju Jāņa un Klāras izsūtīto lietu, citādi paskatījos uz sevi, savu mammu. Vienkārši nevari būt vienaldzīgs,” pārdomās dalās Toms, bet Anda atgādina, ka katram dzīvē var pienākt brīdis, kad esi spiests uzzināt par saviem senčiem kaut vai tādēļ, lai risinātu veselības problēmas, kas pārmantojas.
“Nenovērtējam cilvēkus, kuri vēl kaut ko var pastāstīt, iepazīstoties kaut ar vecvecāku dzīvi, palīdzēsim sev un savai nākotnei. Informācija, ko esmu savācis, noderēs maniem bērniem un mazbērniem, viņi zinās savas saknes,” saka Toms.
Piemiņas vieta “Baižēnos” ir īpaša, uzsver abi. Te nav jāstāsta leģenda kā dažviet, te ir patiesi notikumi, apkārtējo dzimtu pārdzīvotais. “Arī piemiņas vietas risinājums nevienu nevar atstāt vienaldzīgu. Otras tādas vietas Latvijā nav. To saku ne tikai tāpēc, ka tā saistās ar manu dzimtu,” saka T.Bringulis.
Apkārt piemiņas vietai sniegs nokusis, pērnā zāle apkārtni dara brūnganu. Laikapstākļi vainojami, ka burti piemiņas plāksnē pabalējuši. “Te būtu vieta dzimtu stāstiem. Vārdi, uzvārdi ir būtiski dzimtām, bet to pārdzīvotais, atainotu tautas vēsturi,” bilst Toms.
A.Opoļska un T.Bringulis atgādina, ka toreiz, 1949.gadā, neviens nedomāja, ka dzīve mainīsies, ikviens strādāja labākai nākotnei. “Nedomāja, ka būs jāpiedzīvo tās šausmas, attīstīja saimniecību, uzcēla šķūni,” klusi bilst eksperte, bet Toms atgādina: “Vai kovids ar mājsēdi drošībā nebija nieks, kad tikai nedaudz nācās pamainīt savas ērtības.”
Piemiņas vietā “Baižēnos” deg svecītes un pelēcīgajā ainavā gulst ziedi.
Šodien piemiņas pasākumi notiek Amatā, Cēsīs, Nītaurē, Zaubē, Liepā, Jaunpiebalgā, Dzērbenē, Taurenē, Stalbē, Raunā un Drustos.
Komentāri