Ziemas saulgrieži ir brīdis, kad Saule pārveļas Debesu kalnam. Tas ir mītisks laiks – vistumšākās gada dienas. Latviešu gadskārtu ritā ir tikai divi tik svarīgi punkti – vasaras un ziemas saulgrieži, visgarākā un visīsākā diena.
Jau vairākus gadus Cēsīs un Drustos Ziemassvētkos – 21.decembrī – sanāk un sabrauc latvisko tradīciju uzturētāji un velk bluķi. Trokšņains ķekatu gājiens pamodina ne tikai mierīgos līdzcilvēkus mājās un dzīvokļos, bet arī Sauli. “No rudens runājam, ka Saule noslīkusi avotā, tās nav. Tā ir pazudusi. Tā guļ bluķī, un mums Saule jāatgriež debesīs,” stāsta rotkalis Daumants Kalniņš, kurš Bluķa vakarus Cēsīs rīko jau daudzus gadus, bet tautas tradīciju zinātājs Ojārs Rode no Drustiem piebilst: “Jāņos saulīti kā uguns ratus ripinām no kalna lejā. Bluķis ir auglības nesējs, apliecinātājs, tajā ir nākamā gada sēkla, kas apliecina – varu dīgt, augt, radīt.” Drustēnieši bluķi uzvilka kalnā, tad trīs reizes apkārt ugunskuram un ielika liesmās. Katrs vakara dalībnieks tam vēl pieskārās, izsakot vēlējumu sev, tautai, pasaulei, lai tie aiziet pie Dieva un piepildās. Cēsnieki, dziedādami un spēlēdami, no seno rotu kalves izstaigāja Rīgas ielu, Pils dārzā iekūra ugunskuru un sadedzināja bluķi. “Ar bluķi aizvelkam šīgada grūtumu, aizsargājam sevi pret ļaunu. Palīdzam Saules meitai tikt ārā no tumsas, debesīs,” uzsver Daumants Kalniņš.
Bluķim degot, liesmām atblāzmojoties debesīs, ķekatnieki dzied, iet rotaļās ap ugunskuru. Drustos Buliņkalnā vairāk nekā divas stundas skanēja līksmība. Vairāk nekā simts ķekatnieki izdziedāja Ziemassvētku dziesmas.
Lai gan laika apstākļi nebija ziemai raksturīgi, cēsnieki, lavierējot starp peļķēm, bluķi vilka nenoguruši. Mazākiem puikām tas bija piedzīvojums, katrs centās pieķerties virves galam. Kā “Druvai” pastāstīja Daumants Kalniņš, arī bluķim ir savs dzīvesgājums, tas nav parasts malkas kaudzē atrasts bluķēns. Tas gatavots pirms 11 gadiem semināram “Mīts un metāls”, lai kalvē ciemiņiem būtu, kur apsēsties. Meistars Antons Rogozovs tādus sazāģējis vairākus. Bluķa vakara simbols rotkalim vairākus gadus arī kalpojis kā lakta. “Laktu noņēmu, tagad lai palīdz Saulei atgriezties,” saka Daumants.
“Vecās tradīcijas ir jaukas. Jau studējot universitātē, iesaistījos latvisku svētku svinēšanā. Fakultātē vilkām bluķi, dziedājām,” “Druvai” atzina cēsnieks Arsēnijs Šenroks. Cēsīs Bluķa vakarā viņš bija pirmoreiz un atzina, ka patīkot gaisotne. “Tie ir latviski svētki, un sajūties tuvāks senčiem,” sacīja Arsēnijs.
Cēsīs ķekatnieku gājienā allaž var satikt Līgu Eglīti. “Protams, pilsētā nav tādas gaisotnes kā laukos vai Brīvdabas muzejā. Arī Bluķa vakarā Cēsīs ir sava savdabība. Vai nav jauki – esi pārģērbies, un tie likumi, kas bija dienā, tagad nedarbojas,” domās dalījās Līga. Lielām acīm, izbrīnīts notiekošajā raudzījās četrgadīgais Roberts. “Atnācām pirmoreiz. Dēlam tas bija piedzīvojums un daudz jautājumu,” pastāstīja Evita Muceniece.
Ar katru gadu, īpaši Drustos, ķekatnieku pulks kļūst aizvien kuplāks. “Tā ir jauka kopā būšana, piederības apzināšana savai tautai, tradīcijām,” pārliecināts Ojārs Rode. Līdz pat diviem naktī Drustu tautskolā nepieklusa dziesmas, danču soļi. “Tā ir brīnišķīga sajūta – arī es esmu palīdzējis Saulei atgriezties! Jau pirmdien diena taču bija par minūti garāka,” tā Daumants Kalniņš.
Komentāri