Vecmammas, kuru bērni devušies strādāt un dzīvot uz ārvalstīm, uzņemas rūpes par bērnudārza un skolas vecuma mazbērniem.
Šāda tendence iezīmējas Cēsīs un pagastos, jo otrais emigrācijas vilnis pāršalc Latviju. Cilvēki darba spējīgā vecumā dodas algota darba meklējumos uz Angliju, Skandināvijas valstīm, pat Ameriku.
Cēsu pilsētas pašvaldības aģentūras ”Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības aģentūra” speciālisti atzina, ka pilsētas bāriņtiesai nākas izskatīt jautājumus par aizbildnības piešķiršanu vecvecākiem uz laiku, kamēr jaunā ģimene strādā ārzemēs. Aprīlī pašvaldības aģentūra arī organizēja mācības aizbildņiem. Nodarbībās varēja piedalīties arī audžuģimenes. Mācības, kurās bija sarunas ar psihologu, speciālistiem, kas pārzina juridiskos jautājumus, apmeklēja vecmāmiņa, kura nesen nonākusi aizbildnes lomā.
Pārdzīvojums bērniem un pieaugušajiem
“Druva” satikās ar septiņus gadus vecās Diānas vecmammu Martu Tuļinsku. Viņas dēls un vedekla – Diānas vecāki – pēc Lieldienām bija devušies darbā uz Angliju.
“Ar mazmeitiņu satiekam ļoti labi, saprotamies bez vārdiem. Zinu, ka tiksim galā, bet pirmās dienas, kad vecāki aizbrauca, bija ļoti grūtas. Mazā saslima, uz ādas sametās pleķi. Aizgājām pie ārsta, un daktere sacīja, ka tas Diānītei no pārdzīvojuma. Tagad jau pārgājis. Abas apskatījām karti, parādīju, kur strādā mamma un tētis, runājām, ka pēc mēnešiem trim abi atbrauks ciemos. Tagad Diāna mani gaida mājās no darba, bet dienu pavada kopā ar manu jaunāko dēlu, kurš arī dzīvo tikai pa māju, jo darba nav. Pārdzīvojums, ka dēlam bija jādodas prom uz Angliju, bija liels, bet nebija citas izejas,” sacīja Martas kundze un piebilda, ka šādu šķiršanos pārdzīvo ne tikai bērni, arī vecākiem ir smagi. “Oļegs un Diāna bieži runājas pa telefonu. Kā dēls runā ar mani, tā raud. Visiem ir smagi, bet zinām, ka samierināsimies,” sacīja Marta.
Kundze, kas strādā kādas kafejnīcas virtuvē un saņem minimālo mēnešalgu, atklāti sacīja, ka dēls Oļegs un vedekla Solvita pieņēmuši lēmumu aizbraukt, jo palikuši bez darba, bez ienākumiem. Četri pieaugušie un meitenīte, kurai šoruden jāsāk skolas gaitas, dzīvojuši šaurā dzīvoklītī un kopīgi varējuši iztērēt vien pārsimt latu mēnesī. Oļegs bez darba bijis jau gandrīz gadu. Ilgi strādājis kokapstrādes uzņēmumā, sabeidzis veselību un vairs nav spējis tik smagu darbu darīt. Pirms pāris mēnešiem bez darba palikusi arī Solvita. “Kad bērni strādāja, bija algas, tad nopirka paši savu dzīvoklīti. Paņēma kredītu. Jau pirms kāda laiciņa saprata, ka nespēs apmaksāt, Oļegam darba nebija. Par laimi, paspēja dzīvokli pārdot, bet naudas jau tomēr nebija, tāpēc aizbrauca pie paziņām uz Angliju. Solīja darbu un labu algu dārzniecībā. Tikko sāka strādāt, tad redzēs, kā būs,” vērtēja Marta Tuļinska un uzsvēra, ka vismaz gadu spēs parūpēties par Diānu.
“Kopā lasām pasakas. Es reizēm arī nogurstu, jo meitiņa ir mīļa un kustīga. Bet zinām, ka viss būs labi,” tā Marta.
Sociālās jomas speciālisti atzīst, ka joprojām Cēsīs un laukos pieaug trūcīgo un maznodrošināto skaits, bērnu vecāki izmisīgi meklē darbu, lielākā daļa to neatrod.
Cēsīs aizbildņu mācības tika organizētas, jo aizvien biežāk cilvēki, kuri palīdz izaugt savu radu bērniem, paši nonāk krīzes situācijās.
Aizbildņi cenšas aizstāt vecākus
Pirmo aizbildņu nodarbību ciklu Cēsīs apmeklēja 16 aizbildņi, bet sociālie darbinieki lēš, ka viņu skaits pieaugs.
“Šie cilvēki ir satraukušies, vai spēs bērniem dod pašu labāko, vai pietiks līdzekļu bērnu vajadzībām, galvenokārt izglītībai. Ir arī daudz jautājumu, kā veidot attiecības ar bērnu bioloģiskajiem vecākiem, brāļiem, māsām. Ir daudz neskaidrību, bet pozitīvais- šie cilvēki ir pārliecināti, ka viņiem ar problēmām jātiek galā. Kad runājām par vērtībām, viņi minēja daudzas, bet netika nosaukta nauda. Tas nozīmē, ka motivācija rūpēties par bērniem ir ļoti augsta,” sacīja aizbildņu nodarbību vadītāja, psiholoģe Ginta Radionova un piebilda, ka pagaidām vairāk aizbildņu ir bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez vecāku gādības- vecāki cieš no atkarībām, rada nedrošu vidi mājās, bet speciālisti nenoliedz, ka var pienākt brīdis, kad nodarbības būs jārīko aizbildņiem, kuri uzņēmušies gādāt par bērniem, kuru vecāki izceļojuši uz ārvalstīm.
Speciālisti neslēpj arī bažas, ka var nākties organizēt palīdzības grupas pašiem bērniem, kuriem jādzīvo pie vecvecākiem, tantēm un onkuļiem, jo vecāki devušies darba meklējumos tālu pasaulē.
Paziņu lokā netrūkst izceļotāju
Par to, ka gan gados jauni, gan cilvēki pusmūžā, iespējams, biežāk kā problēmu risinājumu pieņem lēmumu doties prom no Latvijas, liecina kāds sīks “Druvas” noskaidrots
fakts, kas patiesībā pārsteidza. Satiekot Martu Tuļinsku, izdevās aprunāties ar vēl divām viņas kolēģēm. Abām pusmūža sievietēm bērni jau strādāja vai posās ceļam uz ārvalstīm.
“Meita teikusi – ja varētu normāli pelnīt un samaksāt par dzīvokli, iegādāties sev un bērniem vajadzīgo, paliktu un dzīvotu Cēsīs. Tagad jaunie izlēmuši, ka dosies uz Angliju. Meitas ģimenītē aug divi žiperīgi puikas, abiem jāiet skolā. Sacīju, ka viena ar abiem netikšu galā, tāpēc bērnus manējie ņems līdzi. Jau izlemts, ka mazdēli mācīsies angļu skolā,” stāstīja Ņina Meļņika, bet Astra Kovtāne atzinās: “Pati strādāju Īrijā, atbraucu šurp, jo kādam jāpieskata māja, bet citādi noteikti brauktu atpakaļ. Man ir pieci pieauguši bērni, tikai viena meita dzīvo Latvijā. Pārējie ir prom Īrijā. Tur dzīvo arī mazbērni. Arī tur nav maizītes bez garozas, bet cilvēki dzīvo. Viņi smaida, bet te mani māc skumjas, kad redzu, kā cilvēki staigā gar veikalu plauktiem, santīmus skaita un nespēj nopirkt pat bulciņu sev un mazbērnam.”
Vai bērni atstāj mācības pusceļā un kopā ar vecākiem dodas svešumā? To jautājām arī pagastos.
Līgatnes pilsētas pirmsskolas izglītības iestādes vadītāja Gunita Liepiņa stāstīja, ka vismaz trīs bērni devušies kopā ar vecākiem uz ārzemēm.
“ Nav tā, ka prom dotos daudzas Līgatnes pilsētas un pagasta ģimenes. Pašlaik tikai dzirdu runas, ka vecāki plāno atrast darbu ārvalstīs un doties prom ar visu ģimeni. Parasti ir tā, ka bērnudārza vecuma bērnus vecāki ņem līdzi,” sacīja Gunita Liepiņa, bet piebilda, ka Līgatnes vidusskolā mācās vairāki bērni, kuru vecāki, vismaz viens no viņiem, devies peļņā uz Īriju, Angliju.
Nītaures pagastā “Druvai” sacīja, ka diemžēl, bet arvien vairāk ir vietējo, kuri jau devušies prom vai plāno vismaz uz laiku atstāt Latviju.
“Kādu brīdi likās, ka nītaurieši nav un nebūs tie, kuri brauks prom, bet tagad situācija krasi mainās. Tieši pēdējos pāris mēnešos dzirdam, ka prom dodas vecāki, mājas atstāt plāno arī cilvēki pirmspensijas vecumā. Pati zinu jaunu sievieti, kurai te palika trīs mazi bērniņi, viņa devās prom, lai atrastu darbu, pastāvīgu dzīvesvietu, jau vasarā bērni dosies pie mammas. Viņi, visticamāk, uzaugs un dzīvos Īrijā, ” stāstīja Nītaures pagasta padomes sociālo jautājumu komitejas vadītāja Ingūna Vāvere un piebilda: “Ir grūti vērtēt vecāku lēmumus aizbraukt. Viņi tos pieņem, lai risinātu problēmas, tad nevienu nevar nosodīt. Šādi lēmumi ļoti sāp, bet ko darīt jaunai ģimenei, kurai vajadzīgi līdzekļi, bērni jāaudzina, bet viņi ar visu savu izglītību ne Nītaurei, ne Latvijai nav vajadzīgi? Izglītība ir, darba nav. Un nav pareizi šos cilvēkus saukt par vieglas dzīves un peļņas tīkotājiem. Lai aizbrauktu svešā vidē, sāktu darbu no nulles, ir vajadzīga gan dūša, gan uzņēmība,” tā Ingūna Vāvere.
Nesen “Druva” rakstīja arī par to, ka laukos pieaug trūcīgo iedzīvotāju, bez darba palikušo skaits, bet diemžēl pašvaldībām trūkst iespēju situācijas risināt. Daudzi sociālie darbinieki atzina- pašvaldības izmaksā garantēto minimālo ienākumu, bet kas ir 37 lati mēnesī? Problēmu nasta uzgūlusies iedzīvotājiem, pašu spēkiem tā no pleciem jānoceļ.
Komentāri