“Ko darīt, tik gari gadi pagājuši,” saka brāļi Eglīši – inesietis Edvīns un vecpiebaldzēns Jānis.
Pirms pāris mēnešiem viņi saņēma ziņu, ka Ziepniekkalnā Rīgā kādas skolas sporta laukumā atrasti apbedījumi. Tiem tika veikta ekshumācija.
LPSR Iekšlietu ministrijas arhīva sarakstos atrodami 657 to cilvēku vārdi, kuri tagadējā skolas sporta laukumā guldīti zemes klēpī. Starp viņiem ir vācieši, poļi, austrieši, slovāki, beļģi, franči, pat viens tatārs un 13 latvieši. Visi viņi miruši no 1944. līdz 1949. gadam
trijos īpašajos kara hospitāļos, kuros ārstēja karagūstekņus. Starp daudzajiem vārdiem lasāms arī – Ēriks Eglītis – Edvīna un Jāņa brālis.
“Māsa no Rīgas piezvanīja un pateica, ka atrasts, kur Ēriks apglabāts kopējā kapā. Viņa bija avīzē izlasījusi. Skaidrīte interesējusies tuvāk, visi dati sakrituši. Starp apbedītajiem ir arī Ēriks,” stāsta Jānis Eglītis.
Ēriks kuplajā septiņu bērnu ģimenē bija vecākais dēls. 1944.gadā viņš saņēma pavēsti, ka jāiet leģionā. “Man bija 12 gadu, maz atceros. Bet to gan, ka tēvs brāli vedis uz Abrupi, kur bijis iesaukšanas punkts. Pirmoreiz aizbrauca un abi atgriezās, pēc mēneša Ēriks tika saukts vēlreiz. Vairs neatgriezās,” stāsta Jānis, bet Edvīns, kurš bija divus gadus jaunāks par deviņpadsmitgadīgo brāli, atceras, ka pirms prombraukšanas arī tuvākie kaimiņi atnākuši atvadīties. “Tāds jauns un priecīgs arī palicis atmiņā,” saka Edvīns. Viņš leģionam bija par jaunu, bet derēja padomju armijai, kur kara gaitās kļuva par atmīnētāju, guva ievainojumu.
“Tāds laiks bija, katrs brālis savā armijā,” latviešu ģimeņu likteni ieskicē Edvīna sieva Ērika.
Eglīšu ģimene dzīvoja Inešu pagasta “Eglīšos”. Kad vācieši atkāpās un krievi nāca iekšā, ģimene paslēpās silā, bet drīz visi saprata, ka pie mājas veidojas frontes līnija, brauca prom. Kad atgriezās, māja bija šķembu sašauta, norisinājušās kaujas. Vācieši apmetušies “Eglīšos”, bet krievi silā.
Leģiona gaitās Ēriks pabijis Vācijā, tad nokļuvis Kurzemes katlā, kur nonācis krievu gūstā.
“Pēc kara jau bija jātur mute ciet, neko daudz runāt nedrīkstēja,” saka Edvīns. Bet ziņas par Ēriku tomēr ģimeni sasniegušas. Ērika draugs māsai uzrakstījis vēstuli, ka viņš miris. It kā bijis plaušu karsonis, bet ārstēts tīfs.
Mamma saņēmusi vēstuli no dēla kara biedra, arī tajā bijusi ziņa, ka dēls miris. Vecākā māsa interesējusies, bet neko vairāk arī neuzzinājusi. “Kaut ko vispārīgu uzzinājām. Mamma bija aizbraukusi pie māsām uz Rīgu, viņas rādījušas, kur Ēriks varētu būt aprakts. Kad viņa stāstīja, raudāju. Arī tagad nevaru bez asarām klausīties,” atklāj Ērika Eglīte un klusi piebilst, ka vīra māsas Skaidrītes zvans pārtraucis neziņu, kas brāļus un māsas mocījis gadu desmitus. “Mamma tā arī neuzzināja,” iegrimis pārdomās, saka Edvīns, bet brālis Jānis vien piebilst: “Ne viena vien latviešu ģimene vēl aizvien nezina, kur apglabāti viņu tuvinieki. Kari glabā noslēpumus.”
Tā kā masu apbedījumu vietā Ziepniekkalnā apraktajiem nav atrastas karavīru pazīšanas zīmes, kaulus pārbedīs kopējos kapos Beberbeķu mežā Babītes pagastā. Piemiņas plāksnē būs iegravēti visu mirušo vārdi, kas minēti slimnīcu sarakstos, kur karagūstekņi miruši. “Tagad zināsim, kur Ēriks apglabāts. Būs spēks, aizbrauksim,” saka Edvīns. Viņš visu mūžu nodzīvojis tēva mājās “Eglīšos”, tajās pašās, no kurienes tēvs brāli aizveda uz iesaukšanas punktu.
Komentāri