Jau labu laiku Valmieras tirgus vietējiem iedzīvotājiem ir sāpīgs jautājums. Tas ir nolaists un nesakopts. Tirgotāji un pircēji ar baltu skaudību piemin Cēsu tirgu un neatmet cerības, ka arī Valmierā drīz sagaidīs solīto tirgus rekonstrukciju.
Par spīti tirgus drūmajai ārienei, valmierieši produkcijas ziņā savu tirgu ir novērtējuši augstu. Ik sestdienu tajā valda liela rosība, jo ierasti nedēļas pirmā brīvdiena Valmierā ir tirgus diena. Tiesa, tirgus ir atvērts arī citās dienās, izņemot svētdienu un pirmdienu, taču tirdzniecības aktivitāte tad ir zema.
„Druva” sestdien devās turp, lai uz tirgus darbību pārtikas produktu tirdzniecībā palūkotos klātienē.
Ēkā blakus paviljonam ar zemnieku saimniecības „Audzītes” dārzeņiem tirgojas
Edīte Riba. Brenguļos audzēto produkciju valmierieši iecienījuši, taču pārdevēja atzīst, ka nav nozīmes uz tirgu braukt katru dienu. „Esmu te ik pārdienas. Vienmēr esmu sestdienās, jo tā valmieriešiem izsenis ir tirgus diena. Visi nāk, lai satiktos, parunātos un tiktu pie vietējiem ražojumiem. Ātri izpērk kartupeļus, vasarā veicas ar ogu tirdzniecību,” teic Edīte.
Viņa skumji norāda uz tirgotāju jau vairākkārt pieminēto problēmu par tirgus nesakoptību: „Pēc būtības tirgus ir ļoti labs, taču prasās pēc rekonstrukcijas. Tirdzniecības galdi un nojumes ārā ir sliktā stāvoklī. Tas gandē arī pilsētas tēlu tūristu acīs, jo vasarā ārzemnieki, cauri ejot, ir izbrīnīti par nolaistajām nojumītēm un tās fotografē kā tādu fenomenu.”
Tāpat domā arī regulāra tirgus apmeklētāja Vija: „Nesakoptā tirgus āriene ir vienīgais, kas daudzus valmieriešus neapmierina. Nojumes nolaistas, ejas piegružotas, ziemā sniegs neiztīrīts. Negribu teikt, ka tā ir necieņa pret pilsētu, bet tirgotāji maksā naudu, tādēļ prasītos pēc lielākas sakoptības. Tas ir akmens vadības dārziņā. Nezinu, varbūt tirgus ilgi nepastāvēs un tādēļ neko nedara, bet ceru, ka situācija drīz mainīsies – tirgus mums ir vajadzīgs. Produkcija te ir vislabākā, tādēļ Valmierā šī vieta ir iecienīta.”
Vietējās zvejnieku saimniecības „Vētras” pārdevēja Irina Jacukēviča norāda – lai gan Valmieras tirgū skats ir drūms, tirgus ir izpelnījies pilsētas iedzīvotāju uzticību. „Mēs tirgojamies laukā, tādēļ grūtāk klājas ziemā, jo pašiem auksti un cilvēki mazāk nāk. Līdz ar to arī pārdošanas apjoms ir krities. Taču Valmieras tirgus neizputēs. Diezgan vienmērīga pircēju aktivitāte ir ik dienu, jūtamas ir pensijas un algas dienas, tad iepērkas labāk,” pastāstīja Irina. Viņa norāda, ka uzlabojumus tirgū solot ik gadu, bet joprojām nekas nenotiek. „Salīdzinājumā ar Cēsu tirgu mēs atpaliekam, taču ne jau skaista ēka tirgū ir galvenais. Jābūt kvalitatīvai precei, tad arī tirdzniecība veiksies,” pārliecināta Irina.
Arī pārtikas paviljonā ir auksti. „Apkures te nav, taču pie apstākļiem esmu pieradusi, jo pašas audzēto produkciju tirgoju jau 38 gadus – ziemā ar dārzeņiem, pavasarī ar puķēm, vasarā – ogām un sēnēm. Liels produkcijas noiets ir nedēļas nogalēs, vēl arī otrdienās, taču pārējās dienās tirgus ir tukšs. Par pircēju trūkumu nesūdzos, taču jāatzīst – ienākumi gadu gaitā ir stipri samazinājušies,” “Druvai” atzīst valmieriete Ruta. Viņasprāt, Valmierā ir īpatns tirgus, jo cilvēki ar to ir visai neapmierināti. Pārdevēju priecē Cēsu tirgu, tas viņai šķiet patīkams gan jaunās ēkas, gan rosīgās tirdzniecības ziņā.
Turpat sastaptā SIA „Bērzlīču” īpašniece Olita Frēliha no Kocēnu novada, kura 20 gadus tirgojas ar lauku kūpinājumiem, norāda, ka pie viņas iepērkas ne vien valmierieši, bet arī cēsnieki un citu novadu iedzīvotāji. „Sokas tīri labi, jo man ir sava klientūra. Mana produkcija ir pieprasīta, taču ik gadu mazāks noiets ir ziemā, kad cilvēkiem lielākas izmaksas rada apkure, grūtāk arī uz tirgu atbraukt. Tirgū neesmu katru dienu – ceturtdien žāvēju, piektdien un sestdien tirgojos,” atklāj kūpinājumu meistare.
Taujāta par konkurenci, Olita apgalvo – viņai tā netraucējot. Vien zina stāstīt, ka jauniem tirgotājiem Valmieras tirgū ir grūti ienākt: „Daudzi
nākuši un ātri aizgājuši. Vairums nespēj nomaksāt dārgās tirdzniecības vietas, jo pircēju viņiem ir visai maz. Cilvēki pieraduši pie pārbaudītām vērtībām, pērkas pie jau zināmajiem tirgotājiem.”
Uzrunājot tirgus apmeklētājus, „Druva” sastapās ar Rublovsku ģimeni, kas ik sestdienu dodas uz Valmieras tirgu nedēļai iepirkt vietējos dārzeņus un gaļas izstrādājumus. „Tirgū iepērkamies, lai veikalos nebūtu jāpērk poļu kartupeļi. Sestdienās te ir vairāk tirgotāju, līdz ar to arī izvēle plašāka. Tepat audzis burkāns, kartupelis un kālis ir labāks, garšīgāks un veselīgāks. Tādēļ uzticamies vietējiem tirgotājiem un viņu audzētajai produkcijai,” pastāstīja Kristīne Rublovska.
Jānorāda, ka Valmieras tirgus nepieder pašvaldībai. Tas ir privātais īpašums, ko pārvalda SIA “Valmieras reģiona patērētāju biedrība” (VRPB). “Druva” sazinājās ar tās valdes locekli Induli Āboltiņu, kurš pastāstīja, ka pirms četriem gadiem tika izstrādāts un saskaņots projekts par jauna tirgus kompleksa būvniecību, tomēr valsts ekonomiskā situācija to atlikusi: “Projekts paredzēts divās daļās. Pašreizējā šā tirgus laukuma iecerēta septiņu stāvu ēka, savukārt rūpniecības preču tirgus vietā
divstāvu ēka ar pazemes stāvvietu. Kopējās izmaksas ir ap desmit miljoni latu, tādēļ pašreiz neesam gatavi to paveikt,” teic I.Āboltiņš. Viņš nevar norādīt nekādas aplēses par to, uz cik ilgu laiku projekts atlikts, vien nosaka: “Mēs apzināmies, ka tirgus apkārtne pašlaik ir lielākā problēma. Ja projekts iestrēgs uz ilgāku laiku, būs jādomā par apkārtnes uzlabošanu, taču pagaidām atliek tikai gaidīt, kad uzlabosies valsts ekonomiskā situācija un mums parādīsies kāds finansējums. Ja tagad sāktu ko darīt, tas liktu pacelt maksu tirgotājiem, bet neviens nav gatavs maksāt vairāk. Pirktspējas cilvēkiem pašlaik nav. Arī mūsu firma nav tik bagāta, lai nodarbotos ar labdarību un smukumu.”
Tirdzniecības līgumus Valmieras tirgū noslēguši 70 pastāvīgie tirgotāji, tiesa, ikdienā to ir vairāk. Finanses, ko tirgus iegūst no tirgotājiem, neko nopietnu tirgus labiekārtošanā neļauj uzsākt, jo vecais paviljons neatbilst mūsdienu tirgus prasībām, norāda I.Āboltiņš.
Anda Dzenža
Komentāri