Jūlijā apritēs pusgadsimts, kopš Valmierā sāka ražot stikla šķiedru. Padomju Savienībai pievienotajās Baltijas valstīs šāda tipa rūpnīcai 50. gadu beigās tika nolūkota Latvijas pilsēta – Valmiera.
Tās tuvumā bija svarīgas izejvielas –
smilšu atradnes
Bālē, Mārsnēnos un Lodē, bet pašā pilsētā reģistrēts neliels bezdarbs.
Rūpnīca tapa ar vērienu – divās kārtās. Veselām klasēm, veseliem augstskolu kursiem rūpnīcā ieplūda darbinieki. Darba ražīgums, salīdzinot ar šodienu, kad stelles ir dubultplatas un strādā divreiz ātrāk, bija četras reizes zemāks, tāpēc darbinieču vajadzēja vairāk. Uz Valmieru plūda darbaspēks. Ar laiku kā sēnes pēc lietus Valmierā auga kopmītņu un dzīvokļu nami, sākot no Pārgaujas netālu no rūpnīcas, beidzot ar deviņstāvu celtnēm pašā Gaujas krastā.
Bez šī Valmierā bija arī vēl citi uzņēmumi, pilsēta bija kļuvusi tik rūpnieciska, ka 70. gados nonāca
sabiedrības uzmanības centrā, it sevišķi, klajā nākot sociāli publicistiskai
filmai “Valmieras meitenes”. Tā zināmā mērā vērsās pret Latvijas industralizāciju.
No tā laika pagājuši vairāk nekā 30 gadi. Daudz kas mainījies Latvijā, Valmierā un rūpnīcā.
Otrā piedzimšana
Šodienas Valmiera un arī Latvija stikla šķiedras uzņēmumu nevar saukt nekā citādi kā par veiksmes stāstu ar piesaistītām ārzemju investīcijām – aptuveni 87 procenti
akciju pieder diviem vācu uzņēmumiem, arī savā zemē stikla šķiedras ražotājiem. Valmierā saražotā
produkcija tiek eksportēta uz 34 valstīm, uzņēmums ir stabils
nodokļu maksātājs, tas dod darba vietas 900 strādājošiem, kuru proporcijas tagad ir krietni izmainījušās, jo nu jau darbinieku vidū ir 55 procenti vīriešu.
Akciju sabiedrības “Valmieras stikla šķiedra” prezidents Andris Oskars Brutāns par rūpnīcas otrās piedzimšanas brīdi nosauc
1994. gadu, kad pāris gados pēc Latvijas neatkarības atgūšanas bija izdevies preču
noieta tirgu uz Austrumu pusi no Latvijas pilnā mērā pagriezt uz Rietumiem un gadu beigt ar trīs miljonu latu apgrozījumu. Turpmākos divos gados temps kāpināts vēl divas reizes, līdz pienācis
rūpnīcas privatizācijas brīdis, pārveidojot uzņēmumu par akciju sabiedrību.
“Zīmīgi, ka sagaidot rūpnīcas 50. darbības gadu, mēs esam sasnieguši un pārkāpuši a/s “Valmieras stikla šķiedra ” gada apgrozījuma 50 miljonu latu robežu,” gandarīts Andris Oskars Brutāns.
Ar pasaules elpu
Rūpnīca strādā, nenovelkot valsts robežas. Izejvielām nepieciešamās smiltis pagaidām tiek vestas no karjera Lietuvā, kaļķakmens no Igaunijas. Vislielākais apjoms – 39 procenti – no saražotās produkcijas nonāk Vācijā,
12 procenti daudz tālāk – Ziemeļamerikā. Preču saņēmēju vidū ir ne tikai Eiropas valstis, tagad arī Krievija, kur tiek nosūtīts seši procenti no saražotā. Latvijā paliek četri procenti produkcijas. Daži uzņēmuma klienti no Itālijas un Vācijas rūpnīcai atrodas pavisam tuvu. Viņi uzcēluši savas ražotnes Latvijā, Valmieras pusē, tūlīt
aiz
rūpnīcas robežas.
Uzņēmuma prezidents Brutāns ir gandarīts par lielāko
akcionāru izvirzīto mērķi – rūpnīcā Latvijā ražot daudzpusīgus stikla šķiedras materiālus, kurus pēc tam var izmantot mašīnbūvē, lidmašīnu būvē, medicīnas aparatūru ražošanā un citur.
“Lai noturētos tirgū, uzņēmumam visu laiku nepieciešamas lielas investīcijas un tās arī veiktas – pēdējo 11 gadu laikā vairāk kā 70 miljonu latu apjomā. Pagājušajā gadā uzcēlām jaunu ražotni, ieguldot tajā 6,5 miljonus eiro, arī šogad investīcijas plānotas lielā apjomā,” darbības un attīstības dinamiku raksturo prezidents, rūpnīcas darbībai dodot apzīmējumu: “Joņojam”. Stikla šķiedras aušanas principi gan ir palikuši, kādi bija pirms piecām desmitgadēm – aušana, bet tagad ļoti nozīmīga vieta procesos ir arī elektronikai. Tā izspiedusi mehāniku.
Darbaspēks un enerģētika
Rūpnīcas darbinieku sastāvs nav mainīgs, bet ik pa laikam kāda darba vieta atbrīvojas. Par to var izlasīt arī uzņēmuma mājas lapā internetā un tad ne reti piesakās pat 30 strādātgribētāju. Pēdējā gada laikā, attīstoties ražotnei,
simts darbinieki nākuši klāt. Tādi būs vajadzīgi arī turpmāk, tāpēc uzņēmums sācis veidot izglītības programmas “Tekstila apstrādes speciālists” standartu. Ir cerība, ka pēc veiksmīgas saskaņošanas ar izglītības instancēm topošos speciālistus tekstilapstrādei Valmieras, kā arī
citiem Latvijas uzņēmumiem drīz sāks gatavot arodskolā Valmierā.
Ir uzņēmējdarbībā svarīgi procesi, ko akciju sabiedrība var ietekmēt, un ir tādi, kurus tikpat kā nevar. “Pagājušajā gadā valstij samaksājām gandrīz miljonu latu par elektroenerģijas obligāto iepirkuma komponentu – tādu kā nodokli par elektrības apjomīgo patēriņu,” stāsta A.O. Brutāns, apliecinot to ar diagrammu. Tajā redzams – jo rūpnīca uzņem lielāku jaudu, tās darbībā nepieciešams vairāk elektroenerģijas, jo iespaidīgāks, tāds kā sods ir maksājums par elektroenerģijas iepirkuma komponentu. Ražošanas efektivitātes kāpināšanai par labu nerunā arī diagramma, kas rāda Latvijas neatkarības gados samaksāto par dabas gāzes izmantošanu industriālam patēriņam. Līknes no gada uz gadu, bet īstenībā samaksātie miljoni latu burtiski “skrien debesīs”. Pie tam nākamo gadu prognozes nevēsta neko labāku.
“Latvijā
daudz kas enerģētikas sistēmā nav sakārtots, nokavēts. Uzņēmumiem nav pieejamas alternatīvas dabas gāzei,” secina uzņēmuma prezidents, uzsverot, ka Valmieras ražotnei ar savu produkciju, tās
izmaksām jākonkurē pasaulē, jākonkurē ar valstīm, kur rūpnieciskai darbībai valstis devušas labvēlīgākus noteikumus.
Sports, māksla un mūzika
Akciju sabiedrība uzņēmusi apgriezienus, lai izturētu konkurenci pasaulē. Tās produkcija ir pieprasīta – liecina apkopotie dati par Latvijas uzņēmumu eksportspējām un nākšanu klajā ar inovācijām. Uzņēmums ir lielākais darba devējs Valmierā, pazīstams kā sociāli atbildīgs darba devējs, ar piederības sajūtu Valmierai.
Par to liecina arī plāns, kā pusgada laikā līdz jūlijam, kad apritēs 50 gadi, kopš iedarbinātas pirmās aušanas stelles, Valmieras stikla šķiedras rūpnīcā gaidīs šo notikumu. Ziemas un pavasara mēneši tiks veltīti darbinieku savstarpēji labākai sapazīstināšanai, arī to, kas ikdienā lielajā uzņēmumā tikpat kā nesatiekas. Iecerētas sporta spēles caur cehiem, nosauktas par spartakiādi, tādējādi zināmā mērā citējot rūpnīcas pirmos 30 gadus, kas aizvadīti sociālisma tradīcijās. Sporta veidi izraudzīti gan klasiskie – kā volejbols, futbols, novuss, gan modernie – strītbols, biljards un pludmales volejbols,
pievienota arī
iecienītā “galda spēle” brīvajā laikā – zolīte.
Rūpnīcas 50. vasaru Valmierā iecerēts atzīmēt skaļi, arī ar mūziku un mākslu pilsētas centrā – jubilāru dāvanām pilsētai un pilsētniekiem. Arī pārsteigumiem!
Mairita Kaņepe
Komentāri