Tā saka Cēsīs dzīvojošie ukraiņi Antons un Natālija Tkačenko, kuri ik dienas seko līdzi notiekošajam dzimtenē. Viņi uzsver, ka 21. gadsimtā konflikts nav jārisina, izmantojot kaujas tehniku.
Natālija Tkačenko stāsta, ka Latvijā dzīvo divus gadus, taču Ukrainā palikuši vecāki, radinieki un draugi. Arī dēlam Antonam Ukrainā ir daudz draugu, kuri ik dienas stāsta par notikumiem dzimtenē.
A. Tkačenko, runājot par notiekošo Ukrainā, skaidro, ka sākotnēji ukraiņi izgāja ielās, lai izteiktu vēlmi pietuvoties un ar laiku pievienoties Eiropas Savienībai, jo uzskata, ka šis ceļš mazinātu Ukrainā valdošo korupciju, veicinātu reformas un labklājību. Taču aicinājums politiķiem
skatīties ES virzienā pārtapa par plašām protesta akcijām, kas eskalējās, saduroties ar Krievijas interesēm Ukrainā.
“Ukrainā ir daudz problēmu, viena no tām – nodarbinātība. Cilvēkiem nav darba. Ja tas tomēr ir, tad laikā neizmaksā algas. Taču ukraiņiem nav iespējas brīvi doties strādāt uz citām Eiropas valstīm, jo nepieciešamas vīzas. Daudzi darbu meklē Krievijā. Taču ilgu laiku ticējām vietējai valdībai, ka tiks veiktas reformas izglītības, medicīnas un citās jomās, tā risinot sāpīgos jautājumus, taču nekas nenotiek. Neizdarības un haoss spilgti redzams jau sadzīves jomās. Piemēram, maksājam par siltumu mājoklī, bet siltumu vienkārši nepiegādā. Maksājam nodokļus, lai saņemtu kaut vai kvalitatīvu dzeramo ūdeni, taču pa krānu tek zaļš ūdens, kurš pašiem vēl jāattīra. Valstī ir liela korupcija, turklāt ne tikai augstākajos valdības līmeņos, bet sākot no zemākā pakalpojuma sniedzēja. Nereti var gadīties, ka gribi iegādāties biļeti braucienam sabiedriskajā transportā, bet tev atbild, ka biļešu nav. Tas nozīmē, ka jāsamaksā papildu naudiņa, tad biļete atradīsies. Nemaz nerunāsim par miliciju, kas nedara savu darbu, un cilvēks nevar justies droši. Narkotiku izplatība
netiek apkarota, vienkāršie ļaudis netiek pasargāti,” par dzīvi Ukrainā stāsta jaunietis.
N. Tkačenko stāsta, ka viņas mammai pensija mēnesī ir 100 eiro, taču cenas Ukrainā veikalos ir tādas pašas kā Latvijā. Cilvēki vienkārši mācās izdzīvot.
“Ir saprotams, ka cilvēki ir nemierā ar dzīvi Ukrainā. Ukraiņi grib normālus dzīves apstākļus un iespējas, tādēļ cerēja uz iespēju ar laiku iestāties Eiropas Savienībā, lai gan saprotam, ka nekas jau vienā dienā nemainītos,” norāda ukrainiete, kura uzsver, ka atšķirība starp ikdienas dzīvi Latvijā un Ukrainā ir ļoti krasa. Sieviete pat min piemēru no pagājušās ziemas, kad esot bijusi patiesi izbrīnīta, ka ziemā pie mājas pašvaldības tehnika iztīra ielas.
“Ukrainā visbiežāk atbilde būtu, ka nav tehnikas, ar ko ielas iztīrīt un galā jātiek pašiem,” atzīst N. Tkačenko.
Ģimene ik dienas seko līdzi notiekošajam dzimtenē, sazinās ar radiniekiem un teic, ka Ukrainā patlaban valda izmisums un bailes.
“Cilvēki nezina, ko darīt. Baidās no kara un tā, ko Krievija var izdomāt jebkurā brīdī. Mamma stāsta, ka veikalā kartupeļiem ir nesamērīgi augsta cena. Bankās īsti nevar izņemt naudu, un cilvēki ir apjukuši. Daudzi pazīstami mums zvana un saka, ka, iespējams, pametīs valsti,” stāsta ukrainiete. Viņas dēls Antons gan atzīst, ka bēgšana no savas valsts nav atrisinājums, taču uzsver, ka ne jau ar karu jārisina izveidojušais konflikts.
“Tikai demokrātiskā ceļā, tikai ar sarunām, manuprāt, risina šādas lietas. Nav jau viduslaiki, kad cilvēks ņēma cirvi un šķēpu, pierādot savu taisnību. Tas, ko vēlas ukraiņi, ir valsts izaugsme. Ukraiņi ir pret korupciju un to, ka valsti vada oligarhi. Taču bēdīgākais, ka cilvēki skaidri apzinās – pat nākamajās vēlēšanās, kas paredzētas maijā, nav īsti par ko vēlēt, nav, no kā izvēlēties, lai pie varas nāktu godīgi cilvēki,” norāda A. Tkačenko.
Vērtējot situāciju Ukrainā, ģimene teic, ka pašreiz nekas nav paredzams. Viņi ir neizpratnē, kā nu jau gāztais Ukrainas prezidents Viktors Janukovičs varējis nosaukt savas valsts iedzīvotājus par teroristiem.
“Ļoti ceru, ka konflikts Krimā neaizies pārāk tālu, ka vietējie nepareizi nereaģēs uz provokācijām un nesāks savā starpā naidoties. Līdz šim Ukrainā dzīvoja daudz krievu tautības ļaužu un ukraiņiem un krieviem vienam pret otru nebija nekādu pretenziju. Viss, ko vēlējāmies, skatīties Eiropas virzienā un attīstīties, lai mums būtu vairāk iespēju,” norāda A. Tkačenko.
Latvijā jau piecus gadus dzīvo ukrainiete Tatjana Denisjuka, kura arī seko līdzi notiekošajam dzimtenē. Ukrainā dzīvo viņas radi, ar kuriem Tatjana ik dienas sazinās, noskaidrojot situāciju valstī.
“Galvenais, Krievijas medijiem nevar ticēt, jo informācija tiek pasniegta sagrozīta. Ir skaidrs, kāpēc ukraiņi izgāja ielās un kāpēc vēlējās raudzīties uz Eiropas Savienības pusi. Ukrainā korupcija un nebeidzamā zagšana dažādos līmeņos bija aizgājusi par tālu,” norāda ukrainiete un neslēpj, ka pašlaik radinieki Ukrainā piedzīvo paniku un bailes. Sievietes ar bērniem tiekot aizvestas uz tiem valsts reģioniem, kuros ir samērā mierīgi, vīrieši paliekot uz vietas, jo nepieciešamības gadījumā ir gatavi aizstāvēt dzimteni.
“Ceru, ka šis konflikts nepāraugs karā. Nav vajadzīgs izliet vienkāršo cilvēku asinis, lai risinātu politiskus jautājumus,” uzsver T. Denisjuka.
Liene Lote Grizāne
Komentāri