Līgatnes pagastā atkal ir kultūras nams. Tā lēmusi Vidzemes apgabaltiesa un atzinusi domes īpašumtiesības uz nekustamo īpašumu “kultūras nams”. Līgatnieši šādu lēmumu gaidīja gadiem.
Kopš privatizācijas laikiem gan savulaik pagasta padomei, gan tagad novada domei bija jāiztiek bez pašvaldībai piederošas kultūras iestādes. Iedzīvotāji pēdējos gadus kopā nāca bērnudārza zālītē, savu reize domes ēkas zālītē vai sporta zālē.
Līgatnieši tagad atzīst, ka beidzot likvidētas netaisnās privatizācijas sekas. To, kas kopsaimniecībai bija jāatdod pašvaldībai, beidzot nonācis tās īpašumā.
Pašvaldības ēka vienmēr piederējusi vietējai varai. Fabriciusa vārdā nosauktā kopsaimniecība šai ēkai uzcēla piebūvi. Tajā atradās
garderobe, bufetes telpa, daļa ēdnīcas, kino rādīšanas telpa, zāle un skatuve. Šajā ēkas daļā bija arī katlumāja.
“Kad notika kopsaimniecības mantas privatizācija, pilnsapulce nolēma, ka klubs jāatdod saviem biedriem, nevis pašvaldībai. Par pajām uz šo īpašumu varēja pieteikties ikviens, ” atceras toreizējais pagasta padomes priekšsēdētājs Andris Birze un piebilst, ka kopsaimniecībā privatizācijā bija daudz dīvainību. Kaut vai piemērs – kāds privatizējis gāzes vadu kopsaimniecības teritorijā. Vēlāk nav ticis galā ar prasībām tā uzturēšanai un atdāvinājis par simbolisku samaksu. 1992.gadā paju sabiedrība “Līgatnes putni” SIA “Mirāža” par pajām nodeva klubu.
“Tā kā visas ēkas kurtuve atradās zem kluba, ar tā īpašniekiem vienojāmies, ka apkurināsim arī viņu ēkas daļu, piegādāsim ūdeni, bet pašvaldība varēs zālē rīkot savus pasākumus. Tā arī notika,” stāsta Andris Birze. Diemžēl jau tad (90.gadu otrā pusē) ēkai logi un jumts bija bēdīgā stāvoklī. Pagasta padome vairākkārt runāja ar īpašniekiem par ēkas kluba daļas pirkšanu. “Lai varētu remontēt, jābūt īpašumā. Pierunāju īpašniekus pārdot. Labi atceros – vienojāmies par 16 tūkstošiem latu.
Tā nebija ne liela, ne maza nauda. Bet pašvaldība uzreiz samaksāt nevarēja, kredītus tobrīd nedeva. Zinu, ka būtu vienojušies, ka samaksāsim pamazām, bet pārējie deputāti nolēma, ka klubu nepirks. Tad drīz mainījās cenas un par pirkšanu vairs nerunājām,” pastāsta Andris Birze.
Diemžēl kluba īpašnieki par savu īpašumu lielu interesi neizrādīja. Tas arī netika ierakstīts Zemesgrāmatā.
Ēkas daļa pamazām bruka, arī pasākumi tur vairs nenotika.
“Īpašnieku problēma bija vienkārša – viņi nevarēja likumīgi apstiprināt īpašumtiesības,” bilst kādreizējais pagasta vadītājs un paskaidro, ka tajā laikā pagasta padomes sekretāre bija tiesīga visus lēmumu notariāli apstiprināt un pašvaldība to izmantoja. Savukārt kopsaimniecības valdes un privatizācijas komisijas priekšsēdētāji uzskatīja, ka viņi lemj par savu mantu un tā ir tikai pašu darīšana.
2003.gadā SIA “Mirāža” tika izslēgta no uzņēmumu reģistra. Pēdējos gados par ēku neviens nerūpējās. Klubā nekas nenotika.
2009.gada decembrī pašvaldība Cēsu rajona tiesā iesniedza
prasību atzīt klubu par bezsaimnieka mantu. Tiesa to noraidīja, jo īpašniece Ginta Traine apsolīja, ka sakārtos īpašumtiesības. Nekas netika darīts.
Pašvaldība potenciālajiem īpašniekiem izsūtīja vēstules, atgādināja, ka īpašumtiesības jāsakārto. 2013.gada jūlijā pret septiņiem potenciālajiem īpašniekiem pašvaldība iesniedza prasību rajona tiesā. To noraidīja kā nepiekritīgu.
“Pērn maijā palika desmit gadi, kopš īpašniekiem bija noteikts sakārtot dokumentus. Tā kā tas nebija izdarīts, iesniedzām tiesā prasību, lai tā uz noilguma pamata atzīst pašvaldības tiesības uz nekustamo īpašumu. Mūsu prasību apmierināja,” stāsta pašvaldības juriste, kancelejas vadītāja Ilze Goba un uzsver, ka diemžēl īpašnieki par savu īpašumu neizrādīja nekādu interesi, savulaik klubu izmantoja savām vajadzībām, bet tā uzturēšanā nekas netika ieguldīts.
Viena no astoņiem kluba īpašniekiem Lilita Jansone klubā nostrādājusi ilgus gadus. Viņas vadībā Augšlīgatnē 80.gados bija jo aktīva kultūras dzīve. “Nezinu, ko domāja kolēģi, bet saprotu, ka bija jāsakārto daudz dokumentu, lai apstiprinātu īpašumtiesības. Man tam nebija ne laika, ne naudas. Neviens no mums nebija gatavs ieguldīt kultūras biznesā,” saka Lilita Jansone un piebilst, ka tas bijis gan viņas īpašums, gan klubs, kurā nostrādāti dzīves jaukākie gadi. “Žēl, ka ēka ir tādā stāvoklī. Mums nebija tiesību to tā nolaist, bet diemžēl tā ir noticis. Svarīgi, ka līgatniešiem atkal būs savs kultūras nams,” tā Lilita Jansone.
Kāds cits potenciālais īpašnieks, kurš negrib, lai minētu viņa
vārdu, un interviju par šo jautājumu nesniedza,
bija ironisks: “Tas, ka īpašnieki neiet uz tiesu, nenozīmē, ka mums nav dokumentu. Lai klubs tiek pašvaldībai! Tas ir dāvinājums.”
Ar tiesas spriedumu ir gandarīts Līgatnes novada domes priekšsēdētājs Guntars Pīpkalējs. “Mums jau īsti nebija ar ko runāt, lai sakārto īpašumu. Zinājām, kam iedalītas pajas kluba ēkas privatizācijai, bet īpašums nebija reģistrēts,” nu jau vēsturē atskatās novada domes vadītājs. Ilze Goba pastāsta, cik ļoti līgatnieši sekojuši līdzi tiesvedībai un kāds bijis prieks, kad saņemta priecīgā vēsts. “Cilvēki turēja īkšķus, tika pieteikts, tiklīdz ir kas zināms, tūlīt jādod ziņa. Visi ļoti gaidījām šo rezultātu,” domās dalās domes kancelejas vadītāja, bet Guntars Pīpkalējs uzsver: “Augšlīgatnē klubs ir ļoti vajadzīgs. Šogad noteikti ēkai jāuzliek jumts, jo ūdens tek iekšā. Jādomā, kur rast finansējumu rekonstrukcijai. Ēkai sabrukt neļausim.”
Sarmīte Feldmane
Komentāri