Keitija Ledervuda pirmoreiz Latvijā ieradās pirms vairāk nekā 20 gadiem. Toreiz tā bija draudžu sadraudzība. Plāna par pārcelšanos uz Latviju viņai nekad neesot bijis, bet tagad viņa ar pārliecību saka, ka šeit paliks pavisam.
Uz dzīvi Latvijā Keitija pārcēlās 2015.gadā. Tolaik viņa ieradās viena, bet atzīst, ka viņai te jau bijuši draugi un paziņas. Turklāt Keitija vērtē, ka Latvijā noder viņas profesionālās prasmes.
Keitija ir tehniskā ortopēde, profesionālās zināšanas izmanto, lai palīdzētu cilvēkiem ar invaliditāti atgriezties pilnvērtīgākā dzīvē. “Kad ieguvu maģistra grādu protezēšanā – ortozēšanā, zināju, ka savas prasmes vēlos pielietot valstī, kur varbūt šī joma nav tik attīstīta vai ir grūtāk pieejama. Bet, lai nokļūtu līdz tam, ka varu strādāt ārzemēs, bija vajadzīga praktiskā pieredze, kuru ieguvu vairākās klīnikās ASV. Lai arī darbs man ļoti patika, pienāca brīdis, kad domāju – ko tagad? Tā kā esmu kristiete, šķita, Dievs ir devis iespēju palīdzēt cilvēkiem caur šo profesiju, un tas bija jāliek lietā,” tā Keitija.
Viņa teic, ka Latvija, protams, nebija pirmā izvēle, kad plānojusi valsti, uz kuru ar savu zināšanu un prasmju bagāžu doties. Latvija tomēr ir mierīga valsts, te nav kara, tādu apstākļu, kas veicina nepieciešamību pēc protēžu lietošanas. Sarunā dalos ar savu pieņēmumu, ka amputētu locekļu protēzes ir neticami dārgas, un Keitija piekrīt. “Jā, tā bija daļa no izpētes, ko veicu, pirms doties uz šejieni. Ja es gribēju šo ideju īstenot, radās jautājums – kā to finansiāli realizēt? Ievācu daudz informācijas, padomus no zinošiem cilvēkiem. Tad ierados Latvijā atvaļinājuma laikā, tikos šeit ar dažādu institūciju, augstskolu, baznīcas pārstāvjiem, lai saprastu, kā savas profesionālās prasmes varu izmantot Latvijā.”
Viņa smaidot atzīstas, ka pietiekami bieži saņēmusi atbildi, ka Latvijā speciālistu pietiek, ka viņa šeit īsti nebūs vajadzīga, uz ko Keitija norāda, ka šobrīd Latvijā viņai līdzīgi speciālisti ir tikai septiņi. Kā jūtas profesionāls cilvēks, kurš vēlas sniegt palīdzību, bet jāsaņem šāda noraidoša attieksme? Keitija tikai smaida. “Man šeit ļoti patīk. Gan dzīvot, gan visādi citādi, jo arī paši pacienti mani uzmeklē, meklējam veidus, kā risināt viņu invaliditātes problēmas. Pagaidām gan gaidu oficiālos dokumentus, tas apgrūtina darbu, jo, lai arī man ir pasaulē atzīta izglītība, sertifikāti, sākot darbu šeit, paziņoja, ka pēc Latvijas likumdošanas mani dokumenti nav derīgi darbam Latvijā un man ir jākārto eksāmeni no jauna, latviešu valodā,” par mazliet ačgārno situāciju stāsta Keitija. “Vienu reizi esmu jau eksāmenu kārtojusi, diemžēl vienā daļā izkritu. Bet nekas, pēc trim mēnešiem kārtošu atkal,” jaunā tehniskā ortopēde optimistiski saka.
Jautāta, vai izglītības līmenis šeit un ASV augstskolā, kuru viņa beigusi, atšķiras, Keitija atkal pasmaida. “Nē, mana izglītība būtībā atrodas šeit,” viņa saliek plaukstas sāniski kopā apmēram sev zoda līmenī, “bet tie eksāmeni, kas man jākārto, lai varētu strādāt šeit, apmēram te,” viņa nolaiž plaukstas par sprīdi zemāk.
Keitijas profesionālās izglītības ceļš bijis diezgan ilgs – kopā vairāk nekā septiņi gadi, bakalaura grādu kinezioloģijā viņa ieguvusi Leturno universitātē Longvjūvā, Teksasas štatā, vēlāk maģistra grādu – Konektikutas štatā, vēlāk arī prakse vairākās medicīnas iestādēs ASV. Pirms četriem gadiem Rīgā Keitija uzsāka organizāciju “ParaFit”, kas nodrošina iespēju cilvēkiem ar invaliditāti būt fiziski aktīviem, saglabāt muskuļu spēku un justies enerģiskiem, aktīviem. Runājot par to, Keitija piebilst, ka Latvijā liela problēma ir birokrātija, kas cilvēkiem ar jauniegūtu invaliditāti kavē iespēju normāli atgriezties sabiedrībā. “Latvijā ir kādi astoņi mēneši, ko cilvēks pavada no brīža, kad viņam ir, piemēram, amputēta kāja, līdz brīdim, kad var saņemt protēzi. Šis laiks ir kritiski svarīgs, lai cilvēks varētu normāli turpināt dzīvi. IIgā gaidīšana veicina depresiju, atrofē muskulatūru un mazina cilvēka fiziskās spējas, jo ķermenis netiek nodarbināts. ASV pēc šāda veida ķermeņa daļas zaudējuma rehabilitācija tiek uzsākta uzreiz, protams, arī tur jāgaida līdz protēzes saņemšanai, tomēr process, lai kustinātu, trenētu ķermeni, notiek jau dažas dienas pēc operācijas,” novērojumos dalās speciāliste.
“Sākot strādāt Latvijā, sapratu, ka cilvēkiem ar invaliditāti ir ierobežotas iespējas būt fiziski aktīviem, arī sporta zālēs treneri lielākoties neprot strādāt ar tādiem cilvēkiem, tāpēc radās doma par “ParaFit”. Tas būtībā ir fitness cilvēkiem ar invaliditāti. Tie nav nekādā ziņā atviegloti vingrojumi, tie vienkārši ir pielāgoti tam, lai cilvēks var savu fizisko iespēju robežās nodarbināt muskuļu grupas līdzvērtīgā līmenī.”
Lai gan “ParaFit” darbību sāka Rīgā, Keitijai pārceļoties uz Cēsīm, arī organizācija tagad darbojas te. Jautāta, vai ir milzīga atšķirība starp cilvēku ar invaliditāti integrēšanu sabiedrībā Latvijā un ASV, viņa teic, ka jā, bet tas, iespējams, esot tādēļ, ka ASV ir atsevišķs likums (Amerikāņu Invaliditātes Akts – aut.), kas nosaka, ka darba devējam un sabiedriskām vietām ir jānodrošina šiem cilvēkiem iespējas piekļūt, darboties, būt aktīviem visās tajās pašās norisēs kā jebkuram citam sabiedrības loceklim.
Keitija ar klientiem strādā latviešu valodā, pa šiem gadiem viņa esot apguvusi pamata zināšanas, lai sekmīgi komunicētu kā darba apstākļos, tā sabiedriskās vietās. Šobrīd Keitijai Cēsīs ir māja un savs mājas mīlulis kaķis, un viņa ir pārliecināta, ka te ieradusies uz palikšanu.
Būdama aktīva sabiedriskajās norisēs, Keitija kopā ar Nacionālo bruņoto spēku kapelānu Oļegu Jermolājevu svētdienās ir kopā ar Ukrainas bēgļiem un arī nodrošina Cēsīs vietu, kur viņiem tikties un aizlūgt.
Komentāri