“Briežos” sestdienai savs ritms, tikai nedaudz atšķirīgs no citām dienām.
“Pats sestdienās strādāju, brīva pirmdiena, otrdiena,” stāsta saimnieks Gunārs Krūmiņš. Viņš ir kurinātājs ceptuvē. Strādā naktīs, pa dienu var mājas darbus padarīt. Meita Sanita gan uzsver: “Brīvdienās varu būt kopā ar bērniem, ar velosipēdiem tepat kaut kur pabraucam. Sestdiena man ir veļas diena.”
Pie mājas dīķītis, tā malā pirtiņa. Sestdienās parasti Gunārs kurina pirti. Mazmeitai Karīnai Keitai un mazdēlam Tomam tad lielie prieki, var kārtīgi izdzīvoties pa ūdeni. “Nekādu īpašo rituālu pirtī mums nav. Vasarā ejam uz Alaukstu, tas tepat ar roku aizsniedzams. Karstā laikā pat vairākas reizes dienā,” stāsta Sanita, bet tēvs piebilst, ka ezers kā jūra, tālu jābrien, lai varētu peldēt. Toms un Karīna Keita par sestdienām priecīgi, nav agri jāceļas un jādodas uz skolu un bērnudārzu. “Varam ar riteņiem braukāties. Man patīk lasīt grāmatas, sevišķi par burvjiem,” atzīst Toms un pastāsta, ka jāpalīdz arī omei un opim, viņa darbiņš vakarā sadzīt pīles kūtī. “Tām dīķī patīk, negrib nākt ārā,” pikti stāsta Toms. “Sestdienās mazbērni ir mājās, tad lielāka rosība, citas dienas apkārt klusums,” piebilst Gunārs.
Kādreiz “Briežos” turētas vairākas govis, tagad ganāmpulkā sešas kazas. Piena pietiek gan pašiem, gan sivēniem. “Ja veselība ļautu, noteikti turētu govis,” bilst saimniece Vija. Dārzā viss sasēts un sastādīts. Laiks kļūs siltāks, tad siltumnīcā sastādīs tomātus, gurķus. „Vienmēr paši esam audzējuši kartupeļus, dārzeņus, salātus. Dillēm jau vajadzēja nākt augšā, zeme sausa. Lietu ļoti vajag,” domās dalās saimniece Vija un uzsver – kāds liktenis, tā jādzīvo. “Brieži” nav Krūmiņu īpašums, īpašnieki atļāvuši mājā dzīvot un saimniekot.
“Būtu tikai darbs. Meitai un vīram ir, tas šodien ļoti svarīgi,” saka Vija. Gunārs piebilst, ka žēl to, kam darba nav. “Bet vai pēc gada, diviem, kad krīze beigsies, tās darba vietas kā uz burvju mājienu radīsies? No kurienes? Tie, kam zemīte un nav daudz jāmaksā par siltumu, tik grūti nav. Mēs jau krīzi pārdzīvosim,” optimistiski atzīst Gunārs.
Lai gan no “Briežu” pagalma var redzēt šoseju, sēta mežu ieskauta. “Mežacūku gan apkārtnē daudz. Palikušas nekaunīgas. Vienu rītu nebaidījās pagalmā ēst no vistu siles,” stāsta Gunārs. Bet brīvdienās garām mājai uz Alaukstu brauc atpūtnieki un makšķernieki. Kā atzīst saimnieki, vasarās daždien putekļi nespēj nosēsties.
Dzīvojot meža un ezera tuvumā, visi dabas labumi ar roku sasniedzami. Vija piebilst, ka vasarās iet ogot, zemeņu apkārt tik daudz, ka vai nāk pa durvīm iekšā. Atliek lasīt. Ezers zivju bagāts. „Kad ir luste, eju pamakšķerēt,” saka Gunārs un pārliecinoši uzsver, ka dzīve laukos visos laikos nav bijusi viegla, bet tagad ne tik grūta, kā dažam pilsētniekam.
Komentāri