Pēc PVD reģistru datiem vairāki desmiti bijušā Cēsu rajona zemnieku izņēmuši svaigpiena realizācijas atļaujas nelielos daudzumos. Kāds tās izmanto, cits pagaidām ne. Tie, kas pārdod pienu tiešajā tirdzniecībā, atzīst, ka tas ir izdevīgi, arī pieprasījuma netrūkst.
Brigita Buldure no Raunas novada piemājas saimniecības ”Strautmaļi” pārdod pienu gan pārstrādes uzņēmumam, gan tiešajā tirdzniecībā. Viņas ganāmpulkā ir 20 slaucamas govis. “Ja tas nebūtu izdevīgi, mēs netirgotos. Pienu pārdodam vairākās vietās Cēsīs un Priekuļos. Konkrētās dienās tirgojamies daudzdzīvokļu namu pagalmos,” stāsta B.Buldure un min, ka laika gaitā klientu loks ir audzis.
Brigita atminas, ka tiešā tirdzniecība sākusies pirms vairāk nekā sešiem gadiem ar piedalīšanos Brāļu tirgū. Tiesa, laika gaitā tirgū pieninieku kļuvis arvien vairāk, noiets samazinājies. Saimniece sapratusi, ka jāmeklē savi klienti. Arī uz vietas Raunā netirgoja, jo tur savu vietu iekarojuši citi zemnieki.
Taujāta par realizēto pienu tiešajā tirdzniecībā, viņa klāsta: ”Mūsu ganāmpulkam gada kvota ir 80 tonnas, no tām 15 tonnas ir tiešai tirdzniecībai. Nedēļā tie ir apmēram 300 litri piena.”
“Druva” novēroja, ka pircēji pie daudzdzīvokļu namiem tirgotājus jau gaida. Vienā vietā pulcējas desmit līdz divdesmit klientu. Kāds nopērk litru piena, cits vairāk. Iedzīvotāji labāk izvēlas pirkt pienu no zemnieka, jo tas ir lētāks nekā veikalā, pircēji arī nešaubās par produkta kvalitāti. “Nāku divas reizes nedēļā. Lauku piens ir garšīgs. Tam virsū nostājas krējums, no tā sanāk arī labs rūgušpiens. Kā tieku pie svaiga piena, tā litru parasti saraudzēju,” teic priekuliete Rita Kļaviņa. Viņa uzsver, ka zina, ko pērk. Ritai ir būtiski pārtikā lietot dabisku, neapstrādātu pienu, turklāt par pieņemamu cenu.
Atzinīgus vārdus teic arī Dzidra Dilāne. “Mums, pircējiem, ir vairāki ieguvumi. Ir labi, ka ir iespēja nopirkt pienu turpat mājas pagalmā. Parasti vienā reizē pērku trīs litrus. Ģimenē esam divi. Abi lieli piena patērētāji. Ātri vien visu izlietojam un nākam atkal. Ja piens iekrājas, tad šad tad varu sasiet arī sieru,” min Dzidra un uzsver, ka saimnieki parasti ir punktuāli. Tas pircējiem esot būtiski.
Piensaimnieki norāda, ka pārdot pienu tieši pircējam ir izdevīgi galvenokārt tiem, kas tur pāris gotiņu. Vitai Petrovai no Pārgaujas novada Straupes pagasta zemnieku saimniecības ”Upītes” ir četras govis, no tām patlaban trīs ir slaucamas. Viss slaukums aiziet tiešajā tirdzniecībā, sava daļa paliek pašpatēriņam.
V.Petrova savu produkciju tirgo Straupes tirdziņā, kā arī Cēsu tirgū. Šad tad sanāk doties arī uz kādā tālāku vietu. ”Var manīt, ka tiešā tirdzniecība kļūst arvien populārāka, taču tas nav viegls darbs. Prasības ir augstas. Visu laiku jācenšas noturēt kvalitātes latiņu augstā līmenī,” teic Vita un piebilst, ka viņa ir arī mājražotāja un pircējiem piedāvā arī krējumu, biezpienu, sieru, jogurtu.
”Pati gatavoju, pati pārdodu pircējam. Viss ir roku darbs, bez konservantiem, pārtikas piedevām. Pircējs to novērtē. Tirgojos bez starpniekiem, tāpēc varu pārdot produkciju par pievilcīgu cenu,” izsakās mājražotāja un uzsver, ka tirgū ir vairāki piena produktu tirgotāji, taču konkurence viņu nesatrauc, jo viņai esot no citiem atšķirīgs sortiments. V.Petrova par galveno veiksmes faktoru atzīst to, ka strādā savā, nevis kāda cita labā, iztikšanai tīri labi pietiekot.
Tie, kas izņēmuši atļaujas, bet regulāri netirgo pienu, teic, ka to plāno darīt kaut kad nākotnē vai atļauja bijusi vajadzīga kādam konkrētam mērķim. Piemēram, Vairai Kažociņai no Jaunpiebalgas pagasta zemnieku saimniecības ”Birzītes” ir astoņas slaucamas gotiņas. Atļauja izņemta, lai pienu varētu pārdot viesu namam. „Pāris mēnešus piegādāju pienu atpūtas namam. Pārdot jau varu, bet nav tādas vajadzības. Kaimiņiem pašiem ir govis. Tāpat laiks paiet ceļā. Nav laika braukāt apkārt, jāstrādā,” tā V.Kažociņa.
Arī Berta Ivanova no Nītaures pagasta zemnieku saimniecības „Jautrīši” teic, ja neskaita grūto darbu, tad tiešā tirdzniecība atmaksājas. Saimniecībā ir astoņas govis, no visa izslaukuma līdz 30 procentiem aiziet pašpatēriņam, pārējie realizācijā, no tiem lielākā daļa mājražošanā un tiešajā tirdzniecībā. „Mazu daudzumu piena jau grūti pārdot. Ja maz piena, tad mazāk maksā, tāpat piena savācējiem transporta ziņā neesam neizdevīgi, tāpēc kādu laiku ieturam pauzīti un piena kombinātam vispār nenododam. Kad visas būs slaucamas, tad jau atkal zvanīsim piena kombinātam,” viņa saka un uzsver, ka saimniecībām ar dažiem lopiem mājražošana ir visizdevīgākais variants. “Produkciju realizējam tirgū, tāpat arī uz vietas saimniecībā viss ir nopērkams. Ir cilvēki, kuri jau gadu gadiem no mums iegādājas pienu. Nav jau vairs, kur dabūt īstu lauku pienu. Piemēram, Nītaures centrā pērn pēdējā gotiņa tika likvidēta,” pastāsta B.Ivanova, kura par citām svaigpiena realizācijas iespējām pagaidām gan vēl neesot domājusi.
Kā zināms, izglītības iestādēm pārtikā vajag dažādus piena produktus, ko galvenokārt var piedāvāt uzņēmumi, nevis zemnieki.
Cēsu novada Līvu pamatskolas direktore Antra Gabranova, minot, ja arī zemniekam būtu vēlēšanās piena produktus piedāvāt skolai, jārēķinās ar iepirkumu procesu. “Parasti tiek izsludināts iepirkumu konkurss. Tā kārtībā arī vietējie zemnieki var pieteikties, ja
viņš var izpildīt visas prasības, tad kāpēc gan nevarētu piedalīties konkursā. Tiesa, ir jābūt gana plašam sortimentam, jo mums ir vajadzīgs ne tikai piens, bet arī biezpiens, krējums un citi produkti,” saka A.Gabranova.
Savukārt pirmsskolas izglītības iestādes “Mežmaliņa” vadītāja Kristīna Bernāne
norāda, ka pirms gadiem divdesmit bērnudārzs ņēmis pienu no vietējiem zemniekiem, taču tagad ir iepirkumu sistēma. „Īstenībā man
šķiet, ka daudzi baidās par piena kvalitāti. Pērkot no pārstrādes uzņēmuma, ir lielāka drošības sajūta,” viņa saka.
“Rīgas piena kombināts vienā reizē mums atved pienu, biezpienu, sieru, krējumu, jogurtu, kefīru. To zemnieks nevarētu nodrošināt,” bilst K.Bernāne. Tiesa, dārzeņus no augļus pirmsskolas izglītības iestāde varot iegādāties no vietējā ražotāja, tas arī tiek darīts.
Ilze Fedotova
Komentāri