Jana Ķikāne, uzņēmuma Tilde programmatūras direktore, ikdienā pārzina ar datoriem un internetu saistītus, Tildē radītus un nepārtraukti pilnveidojamus produktus – datorprogrammu latviešu valodā valodas lietošanai datoram Tildes Birojs, grāmatvedības programmu Tildes Jumis, enciklopēdisko uzziņu portālu Letonika.lv, video un televīzijas raidījumu un jaunumu portālu tv.lv un mūzikas, multfilmu un dokumentālo filmu pirkšanas portālu boms.lv (Baltic online media store). Tildes Jumis un Tildes Birojs ir produkti, kuri pie lietotājiem nonāk, ielikti nelielā kastītē, vai tiek pārdota licence uz tiem, bet pārējie ir pilnībā virtuālās vides – interneta produkti.
– Tilde tikko nākusi klajā ar sen lolotu un īstenotu sapni – iemācījusi datoram anglisku tekstu tulkot latviešu valodā.
– Tulkošanas pirmā versija ir iznākusi, un tā ir pievienota Tildes Birojam 2008. Tas ir rīks, kurā var iekopēt anglisko tekstu un, nospiežot attiecīgu pogu, dabūt latvisko tulkojumu. Tomēr jāņem vērā, ka mašīntulkošana, lai cik tā būtu attīstīta, dzīvo tulkojumu neaizstās. Taču tādā stadijā, kā mums izstrādāta tulkošanas pirmā versija, tā noderēs lietotājiem, kuri nezina svešvalodu, bet jūt nepieciešamību saprast vienu vai otru anglisku tekstu. Datora dotais tulkojums radīs izpratni par teksta būtību.
Tildē intensīvi strādājam arī citos virzienos. Nākamais klajā varētu nākt krievu – latviešu, latviešu – krievu tulkotājs, jo pēc tā ir liela nepieciešamība. Jaunā paaudze ar krievu valodu ir uz jūs.
– Vai arī ierunātu tekstu dators var iztulkot?
– Datorteksta izrunāšanas rīkam ir ļoti konkrēta mērķpublika – neredzīgi cilvēki. Kad iedziļinājos, sapratu, cik tas viņiem ir svarīgi. Šo produktu radījām saistībā ar vienu no Eiropas projektiem. Tagad cilvēki to lieto un ir laimīgi, bet mēs raugāmies tālāk. Tiem, kas mācās latviešu valodu, esam radījuši iespēju noklausīties latviešu valodu, dzirdēt vārdu izrunu. Kaut arī sintezēts, tomēr rezultāts iznāca ļoti labs.
– Nesen Tildes Birojs ir pieņēmis moto – skaidrai valodai. Kāds ir tā pamatojums?
– Programmatūra, par kuru šajā sakarā domājam, pēc būtības ir tāda, lai mēs varētu runāt skaidrā latviešu valodā. Mūsuprāt, teicienā ir iekļauta tieši valodas sajūta.
– Tilde apgalvo, ka jaunās tulkošanas iespējas latviešu valodai palīdzēs pārvarēt tehnoloģisku plaisu.
– Lielajās valodās, kā angļu, vācu, franču, valsts ir ielikusi arī lielus līdzekļus, lai valodas attīstītu tehnoloģijās. Tāpēc pašlaik pastāv tehnoloģiju plaisa starp lielajām un mazajām valodām, kuru vidū ir arī latviešu valoda. Tas attiecas uz izrunas sintēzi un autortulkošanu. Mēs cenšamies šo plaisu mazināt.
Taču stāsts par tehnoloģiju plaisas pārvarēšanu ir vēl dziļāks. Kā zināms, valodas, kurām savulaik neattīstījās rakstība un līdz ar to saziņā netika izmantotas tipogrāfiskās iespējas, izmira. Pirms 17 gadiem Andrejs Vasiļjevs, kurš dibināja Tildi, pieķērās domai, ka mūsu valodai ir jānonāk datoros. Ja tā nenotiks, valoda mūsdienīgi neattīstīsies un potenciāli kļūs izmirstoša. Tas varētu notikt pat ļoti ātri, ja latviešu valodu vispār nelietotu tehnoloģiju vidē. Tad arī radās Tildes mērķis – pirmkārt, datorlietošanai radīt latviešu burtus, otrkārt, iespēju tekstus izdrukāt latviski.
– Vai darba gaitā jums nākas izdomāt jaunus vārdus, kā savulaik to darīja valodnieks Endzelīns?
– Tildē ir atsevišķa programmatūras lokalizācijas daļa – datorprogrammu lokalizēšanai vietējām valodas vajadzībām. Bieži vien vārdus un terminus nākas piemērot arī likumdošanai. Datori ir, teiksim tā, diezgan truli un nepieļauj daudznozīmību. Tas nozīmē, ka katram angļu valodā lietotam terminam, gribi vai negribi, ir pretī jāatrod viens viszīmīgākais vārds, tā arī rodas jaunie termini. Vārdi jārada no jauna, ja latviešu valodā attiecīgas tehnoloģijas nav apzīmētas. Daži vārdi tiek atrasti veiksmīgi, citi ne tik veiksmīgi. Mēs gan neesam tie, kas pieņem galīgo lēmumu, esam ierosinātāji. Tad strādā Zinātņu akadēmijas terminoloģijas komisija, tur strīdu, meklējot piemērotāko vārdu, netrūkst.
– Vai jaunvārdi viegli ieviešas ikdienas valodā?
– Daļu radīto vārdu sabiedrība pieņem viegli, bet daļu ne. Piemēram, jaunajai tulkošanas programmai mēs devām vārdu – viedtulks, citiem vārdiem sakot, gudrais tulks. Ceram, ka šis termins ieviesīsies.
– Tik daudz strādājot datorvidē, ir radies priekšstats, uz kurieni virzās informācijas sabiedrība. Kas ar mums nākotnē notiks?
– Nekas šausmīgs jau nenotiks. Gan jau mums pāries atkarība no datoriem, tie paliks tikai darbarīki, lietojums būs pēc būtības. Taču datori arī turpmāk būs milzīgs informācijas avots. Ļoti ceru, ka mazāk laika pie datora tērēs pieaugušie, bet vēl mazāk bērni. To redzu pēc saviem dēliem. Ja viņi ir aizņemti ar ko interesantāku, tad pie datoriem neraujas. Diemžēl mūsdienās vecāki ir ļoti aizņemti un atļauj bērniem ilgstoši sēdēt pie datora. Īstenībā tas ir pat bīstami. Dators attīsta, bet var arī nodarīt sāpīgi.
Informācijas sabiedrība turpinās veicināt tehnoloģiju attīstību. Jau tagad daudzi nesēž darba vietā pie galda, jo lieto pārnēsājamos datorus. Nav tālu laiks, kad datori kļūs viegli, pat sarullējami, lai nēsātu līdzi. Datoru loma komunikācijā tikai palielināsies, un liela nozīme būs pieradumam. Man, kā nu jau desmit gadus Tildes darbiniecei, jāsaka, ka tehnoloģijas attīstās ļoti strauji, un tāpēc nav garlaicīgi.
Datori jau tagad paver plašas iespējas ar cilvēkiem kontaktēties netieši, ilgstoši atrodoties tālu vienam no otra.
– Tas ir ļoti labi. Lielisks izdomājums ir skaips. Tas ļoti palīdz kontaktēties ar mīļajiem cilvēkiem, it sevišķi ar tiem, kas aizbraukuši uz citām Eiropas valstīm. Dators palīdz saglabāt saiti ar radiniekiem un draugiem. Nav nemaz tik viegli būt prom no savējiem, prom no Latvijas.
– Kādas likumsakarības tevi aizveda līdz darbam Tildē?
– Cēsu 1. vidusskolā matemātiķu un pedagogu klasē mācījos, kad vēl par datoriem ikdienā nerunāja. Tehniskajā universitātē studēju lietišķo matemātiku automatizācijas un skaitļošanas fakultātē. Toreiz gatavojos tapt par programmētāju, bet izrādījās, ka esmu starp tiem programmētājiem, kuriem labāk padodas darbs attīstības veicināšanā. Tāpēc manos pienākumos ir vērtēt, kādas jaunas programmas cilvēkiem būs vajadzīgas, veicināt to tapšanu un izplatību. Vārdu sakot, nodarbojos ar mārketingu un produktu attīstību.
Nevar nepieminēt, ka pēc augstskolas beigšanas 1991. gadā jaunības maksimālismā devos uz kolhozu Madonas rajonā, lai tur ieviestu tehnoloģijas, jo kolhozs bija nopircis datoru. Taču nebija pietiekami avantūristiska speciālista, kas varētu to pielāgot darbībai. Atrada mani. Brīžiem man pārskrien šermuļi, iedomājoties, kādu atbildību uzņēmos – nodrošināt sistēmas darbību laukos, kur 40 km rādiusā neviens nebija datoru pat redzējis.
Tildē sāku strādāt par mārketinga vadītāju nodaļā, kuras vēl nebija. Mārketinga vārdu 1997. gadā Latvijā jau lietoja, bet pa īstam vēl bija jāsaprot, ko tas nozīmē. Tā nu iznāk, ka pēc augstskolas pieņēmu vienu izaicinājumu, pēc otra.
Kopš 2000. gada Tildes Birojam vēl ir brālītis – produkts Lietuvā Tildes Biuras. Par šī produkta nonākšanu pie klientiem arī nākas rūpēties. Lai gan Lietuvā ir lielāka konkurence, tur tirgus ir divreiz lielāks.
Letonika piedzima pirms pieciem gadiem, bet doma radās vēl senāk, kad notika skolu informatizācijas projekts. Valsts lielu uzmanību pievērsa dzelžiem (datoriem), bet mēs sapratām, ka jābūt saturam. Tāpēc radās doma izveidot interneta portālu uzziņai, apkopojot enciklopēdiskus datus. Pirms kāda laika Letoniku sāka abonēt jau 500. bibliotēka. Ceru, Cēsīs visi zina, ka bibliotēkās bez maksas ir pieejams šis resurss. Taču Letonikai ir arī individuāli abonenti. Lai gan internetā daudz kas pieejams bez maksas, cilvēki ir gatavi maksāt par kvalitatīvu saturu.
-Kāda saikne tevi vieno ar bērnības pilsētu?
– Tā fiziski vairs nav tik liela. Brālis gan dzīvo Cēsīs, bet vecāki aizgāja uz tēva dzimtas mājām Mārsnēnos. Toties es jūtu lielu emocionālo saikni. Nevaru sūdzēties, ka dzīvē būtu trūcis veiksmes, bet esmu sapratusi, ka tā rodama skolas gados. Mācījos sporta klasē, kur diena sākās ar garām rīta rosmēm un beidzās ar nopietniem treniņiem. Manas darbdienas no 4. līdz 8. klasei bija ļoti garas. Tagad saprotu, ka tas iemācīja strādāt, jo sports, kaut neviens to tā nesauca, bija mūsu darbs. Arī mērķtiecību iemācīja. Skolā diezgan ātri sapratu – ja dari, tad jāizdara līdz galam.
– Neviens skolēns taču nedomā, ka kļūs par programmatūras direktoru! Parasti ir citi sapņi.
– Meitenes grib kļūt par aktrisēm? Es ne. Man ir sapnis, kas nekad nav piepildījies – es gribēju kļūt par stjuarti. Man gan skolā nebija ideju, kā to izdarīt. Vēl bija doma kādu grāmatu uzrakstīt. Kas vainas būtu kļūt par rakstnieku! Bet es biju vairāk sagatavota pieņemt likteņa izaicinājumus – nenobīties un nepalaist tos garām.
Komentāri