Karstā jūlija dienā mākslas kritiķi un teorētiķi, mākslas kuratori, kinorežisori, fotogrāfi un citi mākslinieki no Latvijas un ārzemēm vēsu patvērumu rada Cēsu pilsmuižas kādreizējā labības klētī. Tā jau pāris vasaru kalpojusi Mākslas festivāla izstādēm, bet šoreiz arī konferencei ar kaismīgām radošām sarunām par tēmu “Eksperiments un izcilība”.
Cēsu Mākslas festivāls, kas apvieno radošu, daudzslāņainu mākslas notikumu virkni, vēl ir samērā jauns, tas notiek tikai sesto gadu. Eiropā netrūkst mākslas festivālu, kas rīkoti pēc līdzīgiem principiem, sapulcinot dažādu jomu vai dažādu valstu māksliniekus un
dodot iespēju izvērsties, kā arī izmantot radošu placdarmu
mākslas eksperimentiem.
Cēsīs sarīkotajā konferencē uzstājās francūziete, Arlas pilsētas fotofestivāla izpilddirektore Aurēlija de Lanlē, kura iepazīstināja ar bagātīgu pieredzi, atraisot fotomākslinieku radošās izpausmes.
“Tāpat kā jūs izmantojat neformālas telpas, tā arī mēs mākslas eksperimentiem esam ļāvuši notikt vietās, kur ikdiena ir pavisam citāda. Foto māksliniekiem radošā procesā ir bijusi iespēja nakti pavadīt baznīcā vai nakts tumsā projicēt liela izmēra attēlus uz dzelzceļa stacijas ēkas,” pastāstīja Aurēlija de Lanlē, piebilstot, ka ieguvēji ir ne tikai mākslinieki, bet arī pilsētas iedzīvotāji, kuri ierauga ikdienas lietas jaunos tēlos. Foto mākslas festivāls Francijā notiek kopš 60. gadu beigām.
Ar lielizmēra fotogrāfijām patīk eksperimentēt Braco Dimitrijevičam, horvātu izcelsmes māksliniekam, vienam no konceptuālās mākslas aizsācējiem, kurš
mācījies Zagrebā un Londonā, tagad pārsvarā strādā Francijā, bet viņa darbi gadu desmitos eksponēti pasaules ievērojamākos muzejos un mākslas galerijās. Izstāžu vietu garajam sarakstam tagad pievienojušās Cēsis, un personālizstādi “Kuģošanas pēcvēsture”, ko skatītāji redzējuši Venēcijas Mākslas muzejā, tagad var skatīt
improvizētā vasaras izstāžu zālē Cēsīs. Mākslinieks izpaudies arī ārpus izstādes zāles, vienu no milzu foto portretiem izvietojot arī uz kādreizējās
klēts sienas.
“Šādus vienkāršu garāmgājēju portretus pie namu fasādēm esmu izvietojis
Venēcijā, Parīzē, Milānā,” uzstājoties konferencē, sacīja Braco Dimitrijevičs. “Tādējādi esmu uzņēmies uzdevumu koriģēt sabiedrības uztveri par to, kas ir svarīgs. Vai tad nav tā, ka cilvēki, ieraugot ielās lielus fotoportretus, uzreiz domā, ka tie ir politiķi, pat neapsverot iespēju, ka tas varētu būt ikviena cilvēka portrets? Pirmo reizi šādu mākslas akciju lielpilsētā īstenoju 1971. gadā, vienkāršu cilvēku milzu fotoportretus pie namu sienām izvietojot pusdivos no rīta. Kad cilvēki pamodās un iznāca no mājām, viņi iedomājās, ka noticis apvērsums un ka šiem politiķiem nu būs jāpakļaujas.”
“Reikjavikas Mākslas festivāls iedibināts 70. gados ar domu organizēt māksliniekus uz eksperimentiem, veicināt mākslas akcijas,” šādi radošo prezentāciju Cēsu konferencē sāka Aisa Sigirjonsdotira, mākslas vēsturniece, rakstniece, izstāžu kuratore no Islandes. Viņa uzvēra, ka Islande nav liela valsts, tāpēc tajā jo svarīgāk ir rīkot mākslinieku pulcēšanos. Festivāla rašanās
70. gados bijusi ar apzinātu mērķi Reikjaviku radīt par mākslas un mūzikas vietu, kurā
veidojas mākslinieku viedoklis, mākslinieki rada paši savu vēsturi, iezīmē attiecības, viņu darbos atspoguļojas arī valstī tobrīd esošās ekonomiskās iezīmes, līdz ar to tādā vai citādā veidā var ietekmēt iespējamās pārmaiņas valsts ekonomikā. A.Sigirjonsdotira novērtēja, ka mākslas festivāls Cēsīs vēl ir pavisam jauns, un novēlēja veidot tādus apstākļus, lai šeit koncentrētos mākslinieki – izcilības.
Ar šādu novēlējumu pie konferences mikrofona nāca arī Viļņas Laikmetīgās mākslas centra direktors Ķestutis Kuizins, dažādu laikmetīgās mākslas izstāžu kurators Lietuvā, Baltijas un citās valstīs. Būdams aktīvs starptautisku laikmetīgās mākslas diskusiju dalībnieks, viņš bija ieradies arī novērtēt
Cēsu Mākslas festivāla veikumu, veidojot izstādi “Eksperiments un izcilība”. Pašlaik zīmīgākais lietuviešu darbs – arhitekta Audra Bučas un mākslinieka Valda Ozarinska laikmetīgās mākslas darbs “Melnais spilvens” – kuplina izstādi Cēsīs, bet pēc tam tiks nogādāts uz Liverpūles mākslas biennāli.
Laikmetīgās mākslas kritiķe un kuratore Māreta Jaukuri no Somijas bija aicināta dalīties pieredzē par to, kā Somijā tapis un ikdienā darbojas Laikmetīgās mākslas muzejs, par kādu Latvijā vēl tikai var sapņot. “Mēs tagad esam secinājuši, ka muzeja telpas ietekmē mākslas darbu nozīmi un jēgu, tāpēc ļoti svarīgi muzeju padarīt par tādu kā dzīvu telpu ar moto: “Šeit ir vieta emocijām”, bet mums tas pilnībā neizdevās,” par piecstāvu muzeja ēku pašā Helsinku centrā blakus parlamentam pastāstīja M.Jaukuri. Viņa piebilda, lai latvieši ņem vērā, ka šāda tipa muzejos galvenais neveikt eiroremontu, ašai izstāžu telpai vajagot būt kā ainavai. Mākslas kritiķe saskatīja pozitīvas iezīmes tam, kādas telpas laikmetīgās mākslas ekspozīcijām ir atrastas Cēsīs, kur tiešām par eiro remontu nevar būt ne runas. Tie ir vecpilsēta nami, kuri 11 mēnešus gadā stāv tukši, tā teikt, dzīvo savu laikmetīgo dzīvi bez cilvēkiem, lai uz vienu mēnesi pārtaptu par izstāžu zālēm ne vienam vien mākslinieciskam eksperimentam.
Mairita Kaņepe
Komentāri