Raiskumiete Zina Rudzīte smaidīga sēž starp puķēm. Katra atgādina par kādu mīļu cilvēku, kurš sveicis 92.dzimšanas dienā.
“Mūžs bijis garš, grūts. Arī prieka nav trūcis,” saka Zina, pensionēta skolotāja, kuras darba stāžs izglītībā – 45 gadi. Daudzi no tiem aizvadīti Raiskuma internātpamatskolā.
Zina Rudzīte dzimusi
Alūksnes puses Kalncemju pagastā. Tēvs bija pagasta sekretārs, mamma –
pasta nodaļas pārzine. “Atminos, kā man patika pagasta kancelejā. Man bija gadi seši, kad gatavoju paziņojumus katrai pagasta mājai, kāds ceļa gabals tai jāsaremontē. Mammai pasta telefona centrālē palīdzēju savienot zvanītājus,” pastāsta raiskumiete un uzsver, ka, vēl maza būdama, skaidri zinājusi – būs skolotāja.
“Skolotāji pusdienoja pie mammas. Man patika viņus vērot un ļoti gribējās būt tādai pašai. Vienmēr pa logu skatījos, kā skolotāji dodas uz skolu,” atmiņās kavējas raiskumiete.
Zina pabeidza Alūksnes ģimnāziju. Tas notika
vācu laikā, 1942.gadā,
un diploms netika ņemts vērā, vēlāk nācās vēlreiz kārtot eksāmenus.
“Tas bija traks laiks. Viss tik strauji mainījās, karš daudz ko izjauca,” bilst Zina. Mamma jau bija sagatavojusies, ka būs jābrauc uz Sibīriju. Tēvs bija aizsargs, bet formu nenēsāja. Viņš zināja, ka ir sarakstā, tomēr ģimeni neizsūtīja. Kāds bija izsvītrojis tikai tāpēc, ka tēvs bijis
labs cilvēks.
Pēc kara, kā daudzas ģimenes, arī Zina kopā ar vecākiem un māsu devās bēgļu gaitās. Vispirms uz Rīgu, tad ar kuģi uz Vāciju. “Ar māsu
strādājām kokogļu fabrikā. Gribējām
braukt tālāk uz Dāniju. Jau skrējām uz vilcienu, bet mamma pakrita, un vilciens aizgāja. Tad nokļuvām padomju nometnē, atgriezāmies Latvijā,” dažos vārdos piedzīvoto izstāsta Zina. No atgriešanās mājās atmiņā palikusi iebraukšana Gulbenes stacijā. Kad jautājuši, kā
var aizbraukt uz Kalnienu, saņēmuši atbildi – kā nokļuvāt Berlīnē, tā nokļūsiet Kalnienā. Pazīstamie gan sagaidījuši priecīgi, visi pieņēmuši. Vecāki dabūja darbu, bet Zinai, kura gribēja strādāt par skolotāju, vairākkārt bija jādzird, ka bijusi vāciešu līdzskrējēja, un jāpierāda, ka var būt skolotāja.
“Man tomēr atļāva strādāt skolā,” ar gandarījumu saka pensionētā skolotāja. Viņa absolvēja Latvijas Universitāti, ieguva latviešu valodas un literatūras skolotājas diplomu. Strādāja Kalnienā,
Gulbenē,
Lejasciemā, bet 1965.gadā, kad Raiskumā uzcēla jauno internātskolu, pārcēlās uz dzīvi te.
“Sākumā dzīvojām vecās skolas klasēs, tad uzcēla skolotāju māju. Tā te arī dzīvoju,” bilst raiskumiete un uzsver, ka Raiskums ir skaista vieta, te aizvadīti skaisti gadi. Kad Zina aizgāja pensijā, vēl gribējās strādāt. Viņai piedāvāja atjaunot pamatskolu Zosēnos. “Vecāki ļoti gribēja skolu, un 1.klasē sanāca desmit bērni.
Tas bija interesants laiks. Pa nedēļu dzīvoju Zosēnos, brīvdienās braucu uz Raiskumu. Nebiju direktore, jo tajā laikā
šajā amatā
pensionāre neiederējās, tāpēc vairākus gadus nostrādāju kā vietas izpildītāja. Tad ar 45 darba gadu stāžu aizgāju pensijā,” atmiņās kavējas skolotāja un ar pārliecību piebilst: “Ne brīdi nenožēloju, ka kļuvu par skolotāju.”
Arī tagad jubilejā skolēni atceras savu skolotāju. “No Lejasciema aizgāju un atstāju 4.klasi. Bija atbraukusi mana skolniece ar visu ģimeni. Tagad viņai jau 60 gadi, dzīvo Iecavā. Nesen mani sameklēja Nikolajs Mazurenko, tagad viņš ir ārsts Rēzeknē, un teica, ka nebūtu kļuvis par dakteri, ja es nebūtu iemācījusi divdabja teicienu. Apsveica arī jubilejā,”
pastāsta Zina Rudzīte un piebilst, ka visi skolēni viņai mīļi, katrs ar kaut ko palicis atmiņā.
“Nodzīvot vairāk nekā 90 gadus, tas nav maz. Māsai pirms mēneša palika 90, biju ciemos. No klasesbiedriem Kalnienā vēl sazinos ar Florentīni
Tūci, kura dzīvo Ieriķos, varbūt vēl kāds ārzemēs
ir dzīvs,” klusi ierunājas Zina Rudzīte. Viņas klasesbiedrene bija arī Skaidrīte Kaldupe, ar kuru visu mūžu sazinājās. Zina vien nosmej: “Tēvs vienmēr brīnījās, kāpēc man liecībā vācu un latīņu valodā ir pieci, bet latviešu valodā – 4. Tad vienmēr atteicu: “Vai tad es varu sacensties ar Skaidrīti !”
Zina atceras, kā bērnībā abas ar māsu, ģērbušās tautastērpos, sniegušas ziedus Valsts Prezidentam Kārlim Ulmanim, kad viņš viesojies Kalncempjos. Atmiņā arī Poruku dzimtas salidojums Druvienā pirms vairākiem gadiem. Zinas vecmāmiņa bijusi rakstnieka tēva māsa, bet Zinas māsa apprecējusi brāļa dēlu.
“Esmu dzimusi Zinas dienā, tāpēc vecāki nosauca par Zinu. Togad tas bija Lielajā Piektdienā,” saka skolotāja. Viņa ļoti gaida Lieldienas, tad kopā ar meitu Ilzi krāsos olas, televīzijas pārraidē izdzīvos dievkalpojumu. Priecīgus sveicienus vecaimammai sūtīs mazdēli Ivars un Jānis, kuri dzīvo Cēsīs un Turaidā. “Viņi labi puikas, abi strādā, ” bilst vecāmamma un nosaka: “Ja acis labāk klausītu, labprāt lasītu, vairāk paskatītos televizoru. Klausos radio, pārdzīvoju visu, kas notiek pasaulē.”
Sarmīte Feldmane
Komentāri