Ja sarakstītu visas nepieciešamības pilsētā, saraksts sanāktu itin garš. Un tajā nozīmīgu vietu ieņemtu pilsētas stadions. Lai arī cēsnieki nešaubīgi norādīs vietu, kur atrodas pilsētas stadions, pašlaik tas nebūt neizdaiļo Cēsu centru. Ventspilī vai citā pilsētā, kur uzbūvēts moderns stadions, cēsnieki ar skaudību uz to noraugās, cerot, ka arī te tāds būs.
Arī pilsētas domē apzinās, ka šis jautājums jāaktualizē, uzsverot, ka risinājumi var būt dažādi. Lai sāktu diskusiju par pilsētas stadionu, šonedēļ domes attīstības un teritorijas plānošanas komisija uz savu sēdi bija uzaicinājusi arī pārstāvjus no rajona padomes, Priekuļu pašvaldības un Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma.
Cēsu domes izpilddirektors Jānis Rozenbergs uzsvēra, ka jāmēģina rūpīgi izsvērt visus “par” un “pret”, izvērtējot, cik nepieciešams ir mūsdienu prasībām atbilstošs stadions pilsētas centrā: “Pagaidām darba kārtībā varam izvirzīt trīs risinājumus – stadions tiek būvēts esošajā vietā vai citā vietā ārpus centra, bet varbūt labāk sadarboties ar Priekuļiem, kur jau ir labi attīstīta sporta infrastruktūra. Varbūt rajona galvenais stadions varētu būt Priekuļos, jo nezin vai būtu pareizi attīstīt divus stadionus dažu kilometru attālumā vienu no otra. Ja apgalvo, ka pilsētai nepieciešams stadions, kas izmaksās miljonus, jābūt skaidrai tā slodzei.”
Tas, šķiet, ir viens no svarīgākajiem jautājumiem, jo celt stadionu tikai tāpēc, lai būtu, nav ekonomiski pamatoti. Vai varam cerēt, ka te regulāri notiks augsta līmeņa sacensības, ja Vidzemē labu stadionu netrūkst. Valmierā ir Daliņa stadions un pie olimpiskā centra taps jauns futbola stadions ar 1100 vietām, jauns stadions uzbūvēts Valkā, Alūksnē stadionu būvēs ar Aizsardzības ministrijas atbalstu.
Viens arguments par labu stadiona nepieciešamībai ir tā izmantošana sporta stundu rīkošanai skolām, kurām savu sporta laukumu nav, pirmām kārtām, 2.vidusskolas un Pastariņa pamatskolas audzēkņiem.
Domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Mihaļovs informēja, ka pašlaik viena no domes prioritātēm ir sporta laukumu ierīkošana pie skolām, lai tās varētu pilnvērtīgi veikt mācību procesu: “Pie Pastariņa pamatskolas paredzēts izveidot nelielu sporta laukumu, jo nav pareizi, ka, ejot uz stadionu, bērniem trīs reizes jāšķērso iela. Pie 2.viduskolas plānots veidot gan sporta laukumu, gan sporta zāli, jo tagad sporta stundas tiek aizvadītas skolas aktu zālē. Apjomīga pārbūve iecerēta stadionam pie pilsētas ģimnāzijas, ko treniņiem varētu izmantot arī sporta skolas vieglatlēti. Tiesa, tur nebūs 400 m skrejceļš, bet treniņprocesu vieglatlētikā varēs aizvadīt labāk nekā esošajā stadionā. Tātad, skolas varētu iztikt ar saviem sporta laukumiem, pilsētas stadionu neizmantojot.”
Pilsētas būvvaldes vadītājs Jānis Zlaugotnis piebilda, ka šie skolu sporta laukumi varētu kļūt par vietām, kur uz sportošanu pulcējas arī tuvējo mikrorajonu iedzīvotāji. Bez tam, tiek arī domāts par mikrorajonu infrastruktūras sakārtošanu, izveidojot tajos ne tikai bērnu spēļu laukumus, bet arī iekārtojot vietas, kur spēlēt basketbolu, volejbolu. Tādējādi daudzdzīvokļu māju rajonos sportiskās aktivitātes varēs īstenot savā kvartālā.
Savu viedokli par pilsētas stadionu pauda rajona sporta dzīves koordinators Gunārs Dumbris, atzīstot, ka, viņaprāt, stadions pilsētā būtu nepieciešams: “Bet ar nosacījumu, ka tas atrodas esošajā vietā. Ja domā par stadiona pārcelšanu uz pilsētas nomali, labāk attīstīt ideju par rajona centrālo stadionu Priekuļos. Ir vēl viens svarīgs aspekts, proti, stadiona uzturēšana saistīta ar lielām izmaksām, kas gadā varētu veidot aptuveni 70 tūkstošus, nerēķinot kapitālieguldījumus. Visticamāk, tas būs uz pašvaldības pleciem.”
Priekuļu variants tika pārrunāts no dažādiem aspektiem, jo Priekuļos jau ir labas iestrādes: slēpošanas – biatlona komplekss ar šautuvi, baseins, ir viesnīcas. Pašvaldības vadītāja Māra Juzupa informēja, ka laba sadarbība izveidojusies ar Latvijas futbola federāciju, kas gatava dāvāt mākslīgo futbola laukuma segumu, ja pašvaldība ieguldīs arī savu daļu. Ir arī citas ieceres, kā attīstīt sporta jomu, tostarp, bijušās BMX trases vietā plānots izveidot smilšu volejbola laukumus.
Priekuļu variantā kā galvenais
būtu Priekuļu lauksaimniecības tehnikuma stadions, kas jau tagad ir labākais rajonā. Tiesa, tas pieder Izglītības un zinātnes ministrijai, un nepieciešams zināt tās viedokli. Tehnikuma sporta dzīves vadītājs Andris Siksnis atzina, ka arī šim stadionam nepieciešama rekonstrukcija, bez tam, var rasties problēmas ar nepieciešamo autostāvvietu izveidi, jo nav nepieciešamās zemes platības.
Šī bija pirmā reize, kad stadiona jautājumu tika runāts plašākā līmenī, un nolemts to turpināt. Nākamreiz jautājumu plānots apspriest rajona padomes stratēģiskās attīstības komisijā, izvērtējot to arī no reģionālās reformas skatījumā. Skaidrs, ka līdz galīgajam risinājumam vēl tāls ceļš, bet diskusija nepieciešama, pie tam, iespējami plašākā sabiedrības lokā. Arī cēsnieki aicināti izteikt savas domas, bet nevajadzētu ļauties emocijām, izvērtēt visu ar vēsu prātu. Jāsaprot, ka stadiona celtniecība Cēsīs izmaksās ļoti dārgi, jo jebkurā gadījumā būvēt jāsāk no nulles. Maz ticams, ka izdosies piesaistīt valsts finansējumu, tātad nauda jāatrod pašvaldībai. Ir iespēja stadiona būvniecību nodot privātajam biznesam, bet privātais gribēs skaidri zināt, kāds būs noslogojums, kāds būs pašvaldības pasūtījums.
Ir vēl kādas bažas. Proti, var jau uzcelt modernu, milzīgu stadionu, bet ja noslogojuma tam nebūs? Valkā stadiona izbūvei ieguldīja vairāk nekā miljonu latu, bet starptautiskas sacensības rīkot tur nevar, jo prasībām neatbilst skrejceļu skaits. Taisīt Cēsīs starptautiskām prasībām atbilstošu būtu neprāts, jo nezin vai mēs te varēsim sarīkot kādas Zelta līgas sacensības vai vismaz Eiropas čempionātu vieglatlētikā. Bez tam, tepat kaimiņos ir nacionālā sporta bāze – Jāņa Daliņa stadions Valmierā. Maz ticams, ka mums būs sava augstākās līgas futbola komanda, lai piesaistītu skatītājus, lai tribīnes nestāvētu tukšas. Tātad jautājumu daudz un risinājumi dažādi. Katram, pirms teikt, stadions ir nepieciešams, vajadzētu vispirms izvērtēt, cik viņš bieži ir nācis uz stadionu agrāk, cik gatavs to darīt turpmāk. Jo var sanākt tā, ka visi teikts – stadionu vajag, bet pēc uzcelšanas atklāsies, ka nemaz jau tik dikti nevajadzēja. Te vietā būtu mūsu senču teiktais – septiņas reizes nomēri un tad nogriez.
Komentāri