Tā ir viņu jaunība un varbūt tāpēc, iespējams, arī ne, pagājušā gadsimta 50., 60., 70. gadi atmiņās dzīvo tik spilgti, it kā būtu notikuši vakar. Atkalredzēšanās reizēs sprēgā piedzīvojumu stāsti, mirdz acis, kas ik pa laikam uzšķiļ jauneklīgu uguni. Tādi nu viņi ir
– Cēsu Tautas teātra aktieri. Vecākā, var arī saukt par zelta paaudzi. Tieši viņu laikā teātris Cēsīs piedzīvoja savā vēsturē nozīmīgākus notikumus, atstāja ierakstus Latvijas amatierteātru
vēsturē.
Kultūras biedrības “Harmonija” vadītāja Dzidra Olengoviča, bijusī teātra aktrise, ik pa laikam aicina kopā savējos. Arī šajā tikšanās reizē bija gan atkalredzēšanās prieks, gan atmiņas, gan pārsteigumi. Cēsu teātra aktieri seniorus un teātrim piederīgos priecēja ar pirms 25 gadiem iestudēto un tolaik daudz izrādīto Rūdolfa Blaumaņa “Pēc pirmā mītiņa”. Puišus un meitas spēlēja tie paši, kuri pirms ceturtdaļgadsimta.
Pārmest laipu pār upi ir viegli, pāri gadiem ne. “Teātris – tie ir paši jaukākie brīži
manā mūžā. Teātra cilvēkus vienmēr gribas satikt. Ar viņiem kopā
mīļi, jauki un vienkārši,” sacīja Aina Karele un atgādināja, ka teātris cilvēkus jaunus uztur, jo teātris ir jaunība. “Teātris ir mirkļa māksla, ne tā kā kino, kas ir konservs. Teātrī neko nevar atkārtot. Tikai aktieris jūt, kā zāle elpo. To mēģinājuši aprakstīt daudzi, bet neizdodas,” par teātri savā dzīvē stāstīja pieredzējusī amatiermākslas teātra režisore, bet Juris Žūriņš uzsvēra: “Teātris veidoja mūsu dzīvi. Gadi Cēsīs nav aizmirstami.” Juris spēlējis Jelgavā, tagad ir aktieris teātrī Limbažos.
Aija Tīrone atgādināja, ka ikdienā taču katrs darīja savu darbu un teātris palīdzēja tikt galā dažādās situācijās. “Man bija jāmāca skolēni deklamēt. Kā to darīt, viņi mulst. Tad devu padomu – klausītāji tevi sākumā tikai apskatīs, ieturi pauzi, tad sāc runāt. Skolā bija lielas klases, nostāties priekšā, tā liela māka. Teātris palīdzēja tikt galā,” domās dalījās Aija Tīrone un ar lielu aktiermeistarību izstāstīja kādu notikumu.
“Teātris vienmēr bijis sabiedriskā labuma organizācija. Aktieriem jāvada pasākumi, jāspēlē izrādes. Skolā uz skolotāju vērtēšanu ieradās partijas dāma. Viņa man teica – noklausos, ko citi saka, var jau būt, ka tā ir, bet Cēsu pilsētas labā gan jūs neko neesat izdarījusi. Tad gan smiekli nāca,” atceras Aija Tīrone.
Ainai Zaikovskai uz mūžu atmiņā izrāde un pēdējā balle Vīgantes parkā
pirms Staburaga appludināšanas. “Liepavotu zāģēja gabalos, katrs paņēmām pa gabaliņam. Vēl šodien man mājās ir akmens, ko saucam par Staburaga asaru,” stāsta Aina.
Aktieri visos laikos bijuši nedaudz apbrīnoti, viņu ikdiena un aiz skatuves notiekošais bijis aizklāts ar dūmakainu plīvuru. “Toreiz taču nebija mikrofonu, pēc trīs cēlienu izrādes brīvdabā aktieri bija bez balss,” ar šodienas acīm vakardienā atskatās Ivars Prauliņš.
Kopā ir tik daudz ko atcerēties. Jaunajiem ausis vaļā – neko tādu nav dzirdējuši. Arī par to, kā busiņš ar aktieriem pakļuva zem preču vilciena. Un neviens tā arī nesaprata, kā visi varēja palikt dzīvi. Neviens šodien nevar atbildēt, kādi bija iestudējumi, kurus varēja nospēlēt 250 reizes…
“Tā ir mūsu jaunība. Tas bija mūsu laiks,” saka Dzidra Olengoviča. Ir taču jauki tajā atgriezties. Kopā ar savējiem.
Sarmīte Feldmane
Komentāri