Vēsture liecina, ka 1925. gada 1. novembrī notika Rīgas radiofona svinīgā nodošana ekspluatācijā. Pēc satiksmes ministra Jāņa Pavļuka īsas uzrunas sekoja pieslēgums Operas teātrim, no kura translēja Dž. Pučīni operu “Madame Butterfly”. Šī diena pamatoti uzskatāma par Latvijas radio dzimšanas dienu. Sākumā radio raidīja divas stundas dienā, uztvērēju valstī bija tikai 331.
Katrs droši vien esam redzējuši kādu seno laiku radio, kas pārsteidz ar eleganto koka korpusu, interesantu un stilīgu skalu. Cēsniekam Dzintaram Kupčam darbošanās ar šādiem radioaparātiem ir ikdiena, viņš ir kaislīgs seno radio kolekcionārs. Arī viņa ikdienas darbs saistīts ar šo jomu, jo Dz. Kupčs ir radio un televizoru meistars firmā “Elektrons”, arī viņa darba vietā redzami daži Latvijas laika radioaparāti. Kopumā kolekcijā ir vairāki desmiti dažādu uztvērēju, kas glabājas goda vietā mājā. Pagrabā savu kārtu uz atjaunošanu gaida radioaparāti, kuros vēl jāiegulda lielāks vai mazāks darbs. Cēsnieki daļu kolekcijas šovasar varēja redzēt pilsētas svētkos Līvu laukumā.
Dz. Kupčs par šo jomu var stāstīt daudz, jo ir gluži kā staigājoša Latvijas radio būves enciklopēdija. Viņa kolekcijā galvenokārt ir pirmskara ražotie radioaparāti, pārsvarā “VEF” ražojumi, bet ir arī citi – “Apsītis & Žukovskis”, Leibovics”, “Radiotehnika”.
Aizraušanās ar radio sākusies jau pamatskolas laikos.
“Kā jau visiem puikām, arī man interesēja mūzika, bet vecāki nevarēja radioaparātu nopirkt. Nodomāju, ja kāds to ierīci izgudrojis, es taču arī varētu izgatavot. Piektajā klasē sāku knibināties ar radiouztvērējiem, man bija svarīgi saprast, kā tas darbojas,” atceras Dz. Kupčs.
Kopš tā laika viņa dzīves neatņemama sastāvdaļa bijuši radioaparāti, to labošana, atjaunošana, bet kolekcionēšana sākusies gluži nepazināti.
“Iepatikās Latvijas laika ražotie radioaparāti to dizaina, interesanto skalu dēļ. Sākumā tie paši pie manis atnāca. Kāds atnesa labot, to nevarēja izdarīt, un radio palika man. Kāds vienkārši uzdāvināja vecu radio, un tā tas arī sākās. Sākumā bija kādi pieci, bet tas bija pamats kolekcijai, kas šobrīd izaugusi līdz aptuveni 30 radioaparātiem,” stāsta kolekcionārs.
Gandrīz visi radioaparāti ir skanēšanas kārtībā, jo meistars tos aprīkojis ar FM uztvērēju. “Tūlīt uzspēlēsim,” saka Dz. Kupčs, ieslēdz kādu no VEF pirmajiem ražojumiem, un istabā ieskan viena no Latvijas komercraidstacijām.
Senie radio pie kolekcionāra nonāk pa dažādiem ceļiem un dažādā stāvoklī. Paziņas
atnes, zinādams Dz, Kupča aizraušanos, kāds tiek iegādāts kolekcionāru saietos. Arī stāvoklis, kādā radio saņem kolekcionārs, dažiem ir neapskaužams, korpuss nobružāts, citādi apskādēts, “šasija” jeb radioaparāta sirds, kas nodrošina tā skanējumu
– nederīga, tāpēc atjaunošanu bieži nākas sākt no nulles. Mēneša laikā neglītais pīlēns pārtop par gulbi.
Vislielākais prieks bija, kad atjaunoju radio ar krāsaino skalu. Kad pirmo reizi ieslēdzu un viss darbojās, bija neaprakstāms prieks. Tagad jau nedaudz pierasts, bet vienmēr patīkami atgriezt kādam aparātam otru dzīvi. Lai cik bēdīgā stāvoklī tas būtu, ņemu. Labāk, lai stāv man pagrabā nekā tiek izmests lūžņos,” saka kolekcionārs.
Kolekcijā ir ne tikai radioaparāti. Dz. Kupčs rāda Latvijas laika katalogus, kuros redzami “VEF” un citu radio ražotāju piedāvājumi, un stāsta, kurš no tiem ir kolekcijā, kurš redzēts, kuru vēl nav izdevies pat apskatīt. Dažs saražots nelielā skaitā, lai tagad kādu no palikušajiem iegūtu, jātērē vairāki simti latu.
Katalogos redzamais liecina, ka labs radio nav bijis lēts prieks, kāda “VEF” uztvērēja cena ir 436 lati. Ja ņemam vērā, ka tolaik latam bija pavisam cita
– lielāka – vērtībā, kļūst skaidrs, kāpēc radio tolaik skaitījās ekskluzīvas manta.
Stāstot par radioaparātiem, kolekcionārs kā īpaši interesentu min “VEF SUPER B417”, kas uzņēmumā ražots kara laikā vācu armijas vajadzībām. Pilsētu nosaukumi uz skalas vācu valodā. Kuldīga ir Goldingena, bet interesantākais nosaukums ir Lemberga. Kolekcionārs stāsta, ka tas esot vāciskais Ukrainas pilsētas Ļvovas nosaukums
Latvijas laikā blakus lielajiem radioaparātu ražotājiem, bijis arī daudz mazo. Gandrīz katrā radio darbnīcā samontēts kāds radioaparāts, izmantojot no ārzemēm atvestos korpusus un detaļas. Dz. Kupča kolekcijas neatņemama sastāvdaļa ir arī tolaik izdotā Latvijas radio saimes mēnešraksta “Radio Abonents” vairāku gadu komplekti, kuros atrodami interesanti fakti. Arī tāds, ka radioaparāti tapuši Cēsīs, tos ražojis kāds M. Radziņš. Par viņu esot ļoti skopas
ziņas, vien kādā no žurnāliem minēts, ka “viņa ražojumi nostājas līdzās galvaspilsētas uzņēmumu ražojumiem, bet pat pārspēj tos vismaz apstrādājuma, glītuma un aistētiskā izskata ziņā”.
Dz. Kupčs stāsta, ka nekur citur nav izdevies iegūt kādas papildu ziņas par šo radio meistaru. Reklāma vienā no žurnāliem vēsta, ka Rīgas ielā 8 radioaparātus tirgojis Ķipēns.
“Mani šī radio vēsture aizrauj, jo esmu visu mūžu bijis saistīts ar to. Īpaši interesanta man tā šķiet no tehnisko risinājumu puses, jo esmu redzējis, kā mainījusies tehnoloģija no lielajām radio lampām līdz mūsdienīgām mikroshēmām,” saka kolekcionārs.
Jānis Gabrāns
Komentāri