Standarta dzimumnoziedznieks ir upurim pazīstams cilvēks, – vai nu ģimenes loceklis – brālis, tēvs, tēvocis, varbūt arī māte – vai arī treneris, skolotājs, mācītājs – cilvēks, kuram ir ilgstošas attiecības ar upuri, intervijā laikrakstam “Diena” stāsta Valsts probācijas dienesta (VPD) projekta “Temzas ielejas programma” vadītājs darbā ar dzimumnoziedzniekiem Aigars Lazdiņš.
80% gadījumu dzimumnoziedznieks ir cilvēks, kurš ar upuri bijis pazīstams vairāk nekā 24 stundas. Lielākā daļa savus noziegumus plāno ilgstoši. “Sabiedrībā ir diezgan plaši izplatīts stereotips, ka dzimumnoziedznieks iet pa ielu un rauj krūmos sievietes. Tie ir ekstrēmi gadījumi – tādi ir, bet ļoti, ļoti maz,” norāda Lazdiņš.
Pārsvarā dzimumnoziegumu gadījumos runājam par vīriešiem. Tā ir lielākā masa, kas nonāk varas iestāžu redzeslokā, ap 99%. “Vecuma kategorijas ir ļoti dažādas, sākot no desmit gadu veciem puikām, kas izmanto četrgadīgus bērnus, līdz astoņdesmitgadīgiem onkuļiem, kuri knapi kustas, tomēr spēj nogrābstīt kādu bērnu, kurš pienāk pie viņa gultas,” stāsta Lazdiņš.
Pašlaik pilotprojekta veidā notiek darbs ar 21 likumpārkāpēju.
Ir daži noziedznieki, kuriem nepietiek ar vienkāršu uzraudzību. Viņu problēmas ir tik dziļas, ka viņiem izstrādātas terapijas programmas. Pati programma ilgst aptuveni deviņus mēnešus, noziedznieki ierodas uz nodarbībām, kurās notiek daudz dažādu vingrinājumu. Runa ir par gadījumiem, ka cilvēks savu uzvedību ir iemācījies dzīves laikā, attiecībās ar citiem.
Kā skaidro Lazdiņš, ir jānovērš domāšanas kļūdas, piemēram, ka sekss ar bērniem ir pieņemams. “Daudzi dzimumnoziedznieki uzskata, ka ir normāli iemācīt 13 gadu vecai meitenei veidot dzimumattiecības ar pieaugušu vīrieti, ja sievietei ir īsi svārki, viņa noteikti grib seksu, ka “nē” patiesībā nozīmē “jā”. Tas ir jānovērš ilgstošā darbā,” stāsta projekta vadītājs.
Problēma ar dzimumnoziegumiem Latvijā ir dziļi apslēpta, ir sagaidāms būtisks lietu un kriminālprocesu skaita pieaugums, ka cilvēki beidzot sāks uzticēties iestādēm un par to ziņot. Tas nenozīmē, ka būs vairāk dzimumnoziedznieku – vienkārši vairāk gadījumu nonāks atklātībā, uzskata Lazdiņš.
Programmas laikā šie cilvēki mainās, kad beidzot ir pārvarējuši nolieguma fāzi. Tomēr ir arī aptuveni 5%, kuri ir garīgi slimi un noziegumus izdara tādēļ, ka ir kādi organiski traucējumi smadzenēs. Ar viņiem strādāt ir ļoti grūti, vajag arī medikamentus, skaidro projekta vadītājs.
Bieži izrādās, ka cilvēkam vienkārši trūkst drosmes, iepazīšanās prasmes, un tad programmas laikā tiek piestrādāts, lai viņam savas tieksmes nebūtu jāapmierina nepieņemamā veidā. “Noziedznieki nenokrīt no mēness, viņi par tādiem izveidojas – te ir runa par to, kā viņi ir iemācījušies attiecību veidošanu savas dzīves laikā, kādu piemēru viņiem ir devuši vecāki,” norāda Probācijas dienesta pārstāvis.
Probācijas dienesta darbinieki ir vienisprātis, ka Latvijā ir jābūt vienotai informācijas sistēmai par dzimumnoziedzniekiem, taču tā nekādā gadījumā nedrīkst būt publiski pieejama, jo radītu ļoti lielus draudus sabiedrības drošībai.
LETA
Komentāri