Emma Rācene ar lepnumu atzīst, ka Lenču pusē ir visvecākā.
“Māte Lenčos dzimusi, tad aizprecējās uz Vaidavu, es izgāju te pie vīra. Te mātes un vīra radi vēl tagad dzīvo. Tā viss mūžs “Lāčos” nodzīvots,” saka Emma, kurai būs jau 88. vasara. “Agrāk šo pusi sauca par Tauko ciemu, jo te visas saimniecības bija dūšīgas. Attālāk uz Gaujas pusi bija Gauciems, pie ezera – Ezerciems,” atceras Emma un piebilst, ka savulaik apkārtējie bija krietni saradojušies. Viņa stāsta, ka ar gandarījumu pa Zaļenieku ceļu braucot, to mežu viņas māte stādījusi. Pirmā rinda – mātes darbs. Viņa viena izgāja Sibīrijas ceļus, septiņi bērni palika Latvijā.
Kopsaimniecībā strādājusi par lopkopēju, kantorī par apkopēju, kurinātāju. “Tepat viss bija – kolhoza kantoris, ciema padome, klubs, pasts, krājkase, pieņēma feldšeris. Tad mūs pielika pie Kūduma, vēlāk Raiskuma,” stāsta Emma un atceras, kad izveidots Raiskuma pagasts, te vēl bijis iecirkņa centrs, bet līdz ar kopsaimniecības likvidēšanu viss paputējis. Dzīves ritms mainījies.
Emma Rācene savulaik Lenčos bijusi izslavēta saimniece. Gājusi taisīt godus. “Tolaik mājās rīkoja gan kāzas, gan bēres. Bija godi, kad sanāca ap simts viesu. Visi prata lustēties, nepiedzērās,” saka saimniece un piebilst, ka visiem ļoti garšojuši viņas gatavotie mēlīšu salāti, kuros likusi liesu gaļu vai sirdi, iecienīts bijis arī falšais lasis – sacepti sīpoli, tomātu biezenis un gaļa. Kādreiz godībās noteikti bijusi arī zupa, bet saldajā krēms. “Arī kolhozā rīkoja lielas balles ar galdiem. Kā tik negāja, reiz pat ar rumulēšanos. Vīrs spēlēja cītaru, Jānis Mieriņš trompeti, Jānis Liepiņš – akordeonu, Oskars Tūte vai Ojārs sita bungas – pašiem bija savi muzikanti, ” atmiņās kavējas Emma Rācene.
Labus vārdus viņa saka gan par Raiskuma pašvaldības vadītāju Hardiju Ventu, gan kultūras darbinieci Ingu Bērziņu. “Mūs, vecos, neaizmirst. Kāda mums bija pensionāru balle! Mana simpātija – Zemgals – dziedāja, citreiz Daņiļenko bija. Māsa dzīvo Vaidavā, tur tā nav. Kas zin`, kā būs, kad būsim novadā,” domās dalās sirmgalve. Emma Jauno gadu sagaidījusi Rīgā pie mazmeitas. Kopā aizgājuši arī uz salūtu, nofotografējusies pie Brīvības pieminekļa. “Atceros, tēvs ziedoja Brīvības piemineklim. Bet tā netīrība, kas svētkos bija pie pieminekļa – kas tik tur nebija samests, paiet nevarēja. Vai tā šajā vietā drīkst?” jautājot jau atbild lencēniete.
Dienas, lai arī cik dažbrīd tās šķiet nesteidzīgas, paiet ātri. Daudzus gadus Emma raksta dienasgrāmatu. Pati saka – lai mazbērniem kādreiz ko pasmieties. Viņa pieraksta, kādi laikapstākļi, kas atnācis ciemos, dalās pārdomās par uzzināto. Kad atnāk kaimiņiene Janīna, tad var gan atmiņās pakavēties, gan jaunumus pārrunāt. “Nevaru ciest, ka jaunie brauc prom, savējos atstāj un naudas valstij nav, nodokļi nenāk. Latvijas laikā bērniem bija vecāki jāuztur,” par šodienas dzīvi saka Emma Rācene un gaida ciemos četrus mīļos mazbērnus un mazmazdēlu.
Komentāri