Ziemassvētku ugunis, jauks no guļbaļķiem celts veikaliņš turpat ceļa malā. Garām pabraukt grūti, gribas iegriezties. Veikals “Ķīzerkalns” ir iecienīts vecpiebaldzēnu un kaimiņu inesiešu vidū. Pircēji veikalā ne vien atrod to, kas ikdienā nepieciešams, bet allaž iznāk labā garastāvoklī.
"Mēs smaidām. Jāsmaida, ja staigāsi saīdzis, kurš no tā iegūs?” saka veikala īpašniece Dace Čačka un uzsver, ka nevajag ļauties sliktajām ziņām.
“Kāpēc runā par negatīvo, tikai to, kas apkārt slikts? Viss paliks dārgāks, saprotu. Bet ir arī cerība, ka varbūt kredītiem procentu likmes kaut nedaudz pazemināsies,” domās dalās Dace un piebilst, ka, protams, ikvienu situāciju un jo īpaši ekonomikā katrs cilvēks attiecina uz sevi, saviem ieguvumiem un zaudējumiem. “Bet pagasts ik gadu kļūst aizvien sakoptāks. Notiek dažādi pasākumi. Arī mēs atbalstām. Kaut ar kādu sīkumu, no visiem kopā salasās. Tas taču savējiem. Ir jāatbalsta,” pārliecību pauž Dace.
Veikalā valda Ziemassvētku noskaņa. “Un ja vēl ārā sniegs! Svētki nāk. Tiesa, jūtam, ka cilvēki vairāk taupa nekā agrākos gados, pērk nepieciešamo, niekus ne. Dāvanas rūpīgāk izvēlas,” stāsta veikala īpašnieks Ainārs Čačka, bet Dace piebilst, ka arī 90.gados dāvanās lielākoties bijušas praktiskas lietas – šampūns, veļas pulveris, nevis simboliski suvenīri, kā šogad, piemēram, nākamā gada simbols Vērsis.
“Ķīzerkalna” kolektīvā valda labestīgs gars. To sarunā vairākkārt uzsver īpašnieki. 12 cilvēki ir vienota komanda. Ainārs un Dace ir pārliecināti, ka kolektīvs ir vērtība. “Mums ir tradīcija – pēc Jāņiem visi braucam ekskursijā. Tad veikals ir ciet, visi salecam mašīnās un dodamies ceļā. Tas kolēģus satuvina,” stāsta Ainārs. Ziemassvētkos darbinieki saņem dāvanas. Divus gadus tās bijušas biļetes uz kādu teātra izrādi, kurp visi kopā devušies. Arī šogad būs pārsteigums un brīdis kopā, kad smaržos piparkūkas un dzirkstīs šampanietis.
Kas allaž optimistiskajai Dacei un nosvērtajam Aināram spēj samaitāt garastāvokli? Dace smejot saka – kašķīgs pircējs. Un tūlīt piebilst: “Bet tādi ir reti. Ar cilvēku ir jāparunājas, viņš aiziet vairs ne tik kašķīgs. Man kredīta maksāšanas diena ir kreņķīga. Ja saplīst vitrīna – tie ir izdevumi un kreņķi. Bet tie ir mani kreņķi. Ne kāds tos risinās, ne viņam tāpēc jāredz, ka esmu dusmīga, neapmierināta.”
Dace pēc profesijas ir zooinženiere, Ainārs – mežsaimnieks. Tagad abi ar smaidu atceras, kā pirms daudziem gadiem tāpat vien aizgājuši pie zīlnieces. Viņa teikusi – jūs baros veikals. Par veikalu, kur nu vēl tirdzniecību, vispār tajā laikā viņi pat nedomājuši. Toreiz nobrīnījušies un aizmirsuši.
Pēc kopsaimniecības likvidēšanas Ainārs sācis nodarboties ar mežizstrādi, Dace strādājusi par pastnieci. “Tad jau mežizstrādē varēja nopelnīt. Māju uzcēlām, zemi, kur tagad veikals, nopirkām. Labi, ka māja gatava un iekārtota, ja nebūtu agrāk izdarīts, veikalu un mājas celtniecību reizē nevarētu atļauties,” stāsta Dace, bet Ainārs
turpina: “Tā kā bija zeme, domājām, ko te darīt. Sākumā bija kafejnīca. Mežiniekiem naudas netrūka, nedēļu nogalēs ballēja līdz pirmajiem gaiļiem. Tad uzbūvējām veikalu. Gribējām tādu nelielu, lai vieta arī kafejnīcai. Sākumā ar bērnu ratiņiem brīvi varēja pa veikalu pabraukt, tagad viss pilns ar precēm.” “Kas tik dzīvē nav mainījies. Jaunībā daudz ko tā nejūt, tad pārmaiņas tā neietekmē. Jāstrādā, lai ir pašiem labi un citiem. Darbs tirdzniecībā ir nežēlīgs. To zinājām. Bet tāda bija mūsu izvēle. Visu laiku jādomā, ko citādāku piedāvāt, nekā ir kaimiņiem. Priecājamies, ka turamies uz ūdens. Pārtika jau cilvēkiem vienmēr būs vajadzīga, lai kāda krīze,” domās dalās Dace un piebilst, ka, lai arī šķiet, ja naudas maz, cilvēki pērk to pašu lētāko. Pircēji aizvien vairāk izvēlas kvalitatīvāko. Kaut dažus santīmus dārgāks, tomēr labāks.
Ainārs un Dace priecājas, ka dēls šogad turpina studijas jurisprudencē maģistrantūrā. Viņam patīk palīdzēt vecākiem veikalā, kārtot preces plauktos. Aigaram patīk lauki. Citi vecāki žēlojas, ka atvases neatgriezīsies. Čačkas par to neuztraucas.
Ziemassvētku vakars Dacei un Aināram būs miera un īpašas noskaņas pilns. Mājās. Meža vidū. “Kad izbraukta Rīga, darbā pavadīta gara diena, vai vasarā, apkārt skrienot, esi pārkarsis, atgriezies un nogurums pazūd. Mājās viss ir citādāk. Vienmēr gribas uz mājām. Liktenis bijis labvēlīgs, un mums ir sava māja. No koka,” stāsta Dace un atklāj, ka mājās viņus gaida ne vien mīluļi suņi, bet arī zirgs – svētība mājā.
“Nekur pasaulē neaizskriesi. Mūsu dzīve ir Vecpiebalgā,” saka Dace Čačka un ir pārliecināta, ka arī grūti brīži taču nav mūžīgi.
Komentāri