Izpētīts, ka 70 procentus no visām traumām cilvēki gūst, būdami alkohola reibumā. Alkoholu lieto pacienti, kuriem tas vispār liegts – diagnosticēts aizkuņģa dziedzera iekaisums, ir epilepsija vai cukura diabēts. Pie ķirurga un traumatologa dodas cilvēki, kuri dzērumā kāvušies uz ielas vai mājās. Viņi visi tērē slimnīcas budžetu un nodokļu maksātāju naudu. Kaut visbiežāk paši alkoholiķi nav nodokļu maksātāji.
Laikā, kad veselības aprūpē būtiski sadārdzinās pakalpojumi, kad stacionāru budžets sarūk un speciālistu konsultācijām, arī diagnostiskajiem izmeklējumiem ir uzlikti stingri ierobežojumi jeb kvotas, veselības aprūpes iestādes ne tikai zina, ka sekos pacientu neapmierinātība ar radušos situāciju, bet, iespējams, slimnīcu vadībai nāksies paskaidrot- par kādiem līdzekļiem ārstējas tie, kuri nodokļus valstij nemaksā un arī darba mūžā nav maksājuši. Kuru draugs nav bijis kolēģis, bet alkohola pudele.
Cēsu rajona slimnīcas mediķi uzreiz paskaidro- mums jāpalīdz katram, kuram palīdzība nepieciešama. Taču nodaļu vadītāji, ārsti, kuri ik dienas redz traumas, kas iegūtas ne tāpēc, ka cilvēks kļūdījās, notika nelaime, bet gan tādēļ, ka
viņš pārdzērās un kaitēja sev un līdzcilvēkiem, tomēr vērtē, cik sabiedrībai izmaksā šī palīdzība.
Nacionālā nelaime- dzeršana
Situācijas, kādas mediķi uz savas ādas izbauda darba vietā, atgādina filmu cienīgus scenārijus.
“Cilvēki alkohola reibumā ir neprognozējami, bieži agresīvi. Viņi spļaudās, lamājas, grūstās un sper. Man ir trāpīts pa vēderu, bijuši zilumi, ” sacīja uzņemšanas nodaļas galvenā ārste Ilze Zvaigzne. Viņas kolēģe, daktere Silvija Ozoliņa piekrita, ka spļaušana sejā esot gandrīz ierasta, ja runā par alkoholiķiem, narkomāniem un jēgu nodzērušiem jauniešiem.
“Mēs tā kā noskurināmies un darām tālāk, jo ir pilnīgi skaidrs, ka jau nākamajā dienā šis cilvēks būs citāds. Alkohols maina uzvedību. Taču ir sāpīgi, ja dzirdi, ka uz ārstu saka: “Tu kropli, ko tu mani aiz-tiec?” tā Silvija Ozoliņa un piebilda, ka šādas un līdzīgas replikas ir dzirdējusi savā un kolēģu adresē.
“Agresīvie dzērāji jau patiesībā ir ļoti gļēvi cilvēki. Viņi uzbrūk māsiņām, māsu palīgiem. Kad nodaļā parādās kāds vīrietis, tad aprimst, bet strādāt ar viņiem ir sarežģīti. Grūti izmeklēt, jo uz rentgena galda nespēj nogulēt, dīdās. Es jau gribu teikt, ka Latvijas nacionālā nelaime ir stiprā alkohola lietošana. Nemāk bišķiņ iedzert- glāzi vīna – un laiku pavadīt saturīgās sarunās. Noteikti vajag piedzerties un pie “Vidzemnieka” izkauties,” sacīja traumatologs Ģirts Bērziņš.
Jandalēšana alkohola reibumā vai tam sekojošā delīrijā mēdz turpināties arī citās slimnīcas nodaļās.
“Ko man darīt ar pacientu, kurš jāpiesien pie gultas, jo ārdās, visu gatavs salauzt, bet viņam ir tāds spēks, ka gandrīz staigā ar to gultu uz muguras? Kā lai ārstē, izārstē un kurš maksās par šī cilvēka ārstēšanu,” jautāja neiroloģiskās nodaļas vadītāja Māra Čugure.
Jāpaskaidro, ka līdz šim pacientam viena ārstēšanās diena Cēsu rajona slimnīcā izmaksāja vien trīs latus. Faktiskās izmaksas ir daudz lielākas, un starpību sedza valsts. Taču smagu alkohola intoksikāciju, kurai bieži seko nieru mazspēja un aknu bojājumi, arī traumu ārstēšana, kas iegūtas dzērumā, neizmaksā vien valsts dotos 30 latus dienā.
Ķirurgs Dzintars Krasts atceras gadījumu, kad no alkoholiķa rokas viņa virzienā lidojis smags, ar ūdeni pilns trauks, un zina arī to, ka pacientu, kuram vajadzējis amputēt kāju, nācies ārstēt par vismaz tūkstoš latiem. Un šādi līdzekļi budžetā ir jāatrod.
“Un tam cilvēkam nevajadzētu ne amputēt kāju, ne otru kāju glābt mēneša garumā, ja viņš dzērumā pa sniegu un ledu nebūtu staigājis gumijniekos. Tagad viņu izrakstīju no slimnīcas, bet, ja šādu dzīvesveidu vīrs turpinās, tad viņš būs pie mums atpakaļ un, visticamāk, paliks bez kājām,” skaudru patiesību pauda Dzintars Krasts. Cik pacientus plānveidā varētu izārstēt par šādu summu? Traumatologs Ģirts Bērziņš saka: “Par tūkstoš latiem varu veikt četras ceļgala operācijas. Taču ir vīri, kuri tērē vēl vairāk medicīnas budžeta. Un viņu motivācija man vispār ir neizprotama.” Runa ir par pacientiem, kuri stacionārā atgriežas atkārtoti, pēc alkohola lietošanas nonākot cukura diabēta izraisītā komā, pārciešot aizvien smagākas epilepsijas lēkmes un jaunu aizkuņģa dziedzera iekaisumu.
“Ja cilvēkam kaut reizi dzīvē ir bijis aizkuņģa dziedzera iekaisums, tad viņam ir jāsaprot- viss norma ir izdzerta. Ja dzers- atkal būs tas pats. Un aizkuņģa ārstēšana ir dārga. Nākas iztērēt vairākus tūkstošus latu. Ja cukurslimnieks dzer alkoholu lielos daudzumos, tad viņš būs komā. Atkal un atkal nokļūs slimnīcā, un vienā reizē nomirs, jo izglābt nebūs iespējams. Līdzīgi notiek ar epilepsijas slimniekiem. Tās ir smagas slimības, un pacienti to zina. Tomēr kāds no viņiem lieto alkoholu un apzināti sev kaitē,” sacīja Ģirts Bērziņš un piebilda, ka šādi cilvēks kaitē ne tikai sev, bet tērē arī nodokļu maksātāju naudu, mediķi atkal un atkal glābj viņa dzīvību, kaut pats to netur nekādā vērtē.
Policists tur, lai sašūtu brūci
Nereti uz slimnīcas uzņemšanas nodaļu tiek izsaukti papildspēki. Tiešām, brauc policisti, lai ieviestu kārtību. Ārsti zina teikt, ka reizi no reizes tiek spārdītas durvis, izsisti logu stikli, sasisti trauki un lauztas taburetes. Un policija nāk palīgā arī tad, kad ārsts redz- vajag palīdzēt, brūce galvā ir jāsašuj, bet pacients neļaujas.
“Tad ir tā, ka policists pacientu tur un mēs šujam galvu. Sanāk kā piespiedu kārtā, bet ir reizes, kad citādi neizdodas, jo pacients ne- beidz ālēties,” konkrētu gadījumu atcerējās daktere Silvija Ozoliņa. Pēc pārmēra alkohola lietošanas pārsvarā cilvēki gūst grieztas, durtas brūces, galvas traumas.
“Bieži atnāk pilnā, paši uz savām kājām un saka- man deguns salauzts. Tā ir tāda standarta trauma, kas radusies pēc kaušanās. Ja tā ir vienīgā sūdzība, tad izmantojot iespēju, es vēlos ieteikt- mierīgu prātu jāizguļ dzērums un nākamajā, aiznākama-jā dienā jāiet pie kakla un deguna ārsta degunu iztaisnot. Katrs ķirurgs to prot izdarīt, bet tā ir laika kavēšana nakts laikā, kad pacients ir pilnīgā nejēgā alkohola dēļ. Lūzuša degunkaula dēļ neviens nemirst. Ja nav bezsamaņas, grieztu brūču un lūzumu, tad paša un mediķu labā vajag izgulēt dzērumu un palīdzību meklēt ar mierīgu prātu,” tā ārsts Ģirts Bērziņš.
Dauza, līdz nomirst
Runājot par pacientiem, kuri nezina alkohola mēru, diemžēl nevar domāt tikai par alkoholiķiem, skandalētājiem vīriešiem. Nodzeras un cieš arī sievietes. Viņas retāk meklē mediķu palīdzību galvas traumu dēļ, bet ir sistas brūces, plēstas, vaļējas vātis, sasista seja, tūskas, sievietes nonāk slimnīcā arī pēc izvarošanas.
Te nav runa par uzbrukumu uz ielas stūra, bet kopīgu iedzeršanu un sekām.
“Sieviešu dzīvesstāstos ir sāpīgi klausīties. Tie ir smagi likteņi, jo nodzērusies, nekopta sieviete tiešām izskatās briesmīgāk par vīrieti. Un es vienmēr dzirdu, ka kādu brī-di dzīvē šī sieviete ir bijusi krustcelēs, bet aizgājusi pa nepareizo ceļu,” sacīja slimnīcas sociālā darbiniece un projektu vadītāja Ēstere Dembovska un piebilda, ka nereti slimnīcas personāls pilda sociālo funkciju- katru, kurš stacionārā nonācis no ielas, no kāda būceņa, nomazgā, atuto, iedod tīras drēbes un jaunus apavus. Tā nav slimnīcas funkcija vai uzdevums, bet gadu gaitā tā iegājies, un ne tikai Cēsu slimnīcā.
Uzņemšanas nodaļā atceras traģiskus gadījumus, kuros cietušas sirmgalves. Viņas situši pašu dēli.
“Bijuši gadījumi, kad bērni piekauj mātes, un viņas ilgstoši ārstējas slimnīcā. Bija reize, kad atveda sirmgalvi, mammīti izmeklējām, bet pēc pāris stundām viņa nomira. Uz viņas ķermeņa nebija nevienas veselas vietas. Viss bija vienos zilumos. Dēls bija tik ilgi sitis, kamēr mammu nositis,” traģisku stāstu atcerējās Silvija Ozoliņa. Mediķi zina arī dzīvesstāstus, kad bērni vecākus atstāj novārtā, trūkumā, bezspēcīgus.
“Mammītes nāk un saka, ka bērniem tagad grūta dzīve, ka nevar palīdzēt. Viņas savus bērnus joprojām mīl, bet tie dzer, sit māti pensijas dienās, lai tiktu pie naudas šņabim. Ir tantītes, kuras atkārtoti nonāk slimnīcā, jo ir piekautas,” stāstīja Ilze Zvaigzne un piebilda: “Jā, arī mēs gribētu klausīties un skatīties labas ziņas, bet nevar šo nepateikt. Arī šāda ir realitāte.”
Kaušļi slimnīcai parādā
Mediķi zina teikt, ka tos pašus trīs latus par diennakti, ko stacionāram par ārstēšanu jāsaņem kā pacienta nodeva, no skandalētājiem, bezpajumtniekiem nemaz neizdodas iekasēt. Viņi neko nesamaksā arī uzņemšanas nodaļā, jo reizēm skaitās, ka palīdzēts akūtā gadījumā, reizēm vienkārši nav, ko paprasīt.
Slimnīcā parādā pērn palikuši 420 cilvēki. Nav runa, ka visi būtu no iepriekš aprunātās sabiedrības daļas. Parādā paliek arī pensionāri, kuri ar stacionāru norēķinās pakāpeniski, kaut pa pieciem latiem mēnesī, nav spējuši par medicīnisko pakalpojumu samaksāt, ir arī cilvēki, kuri nekaunīgi nemaksā. Kopumā runa ir par septiņu tūkstošu latu lielu parādu piedziņu, un lielāko nemaksātāju dati tiks nosūtīti parādu piedziņas firmai “Lindorff”, lai kopīgiem spēkiem stacionārs atgūtu iztērēto.
Slimnīcas grāmatvedībā neslēpj, ka lielākais pērnā gada parāds no viena pacienta ir 240 latu. Ja parādniekiem kaut kas pieder, ir īpašums, tad parāda piedziņa ir reāla, ja nekā, tad varbūt mediķi būs palīdzējuši cilvēkam, kurš prot vien vicināt dūres un pat paldies nepasaka.
Komentāri