Dambriežu audzēšana „Salukalnos” ir vaļasprieks nevis biznesa iecere. Rūpes par ganāmpulkā esošajiem 18 dzīvniekiem ar prieku uzņemas visa ģimene.
„Ja runājam par lopkopību, tad jāsaka, ka dambrieži ir vismazāk prasīgie dzīvnieki. Tie ir tipiski meža zvēri, tādēļ par briežiem nav jārūpējas tik cītīgi, kā par mājlopiem. Dambrieži dzīvo brīvā vaļā sešu hektāru plašā teritorijā, kurai apkārt ir žogs. Tur viņi nejūt apdraudējumu no plēsoņām, tādēļ jūtas
mierīgi. Jābaro arī tikai reizi dienā. Vasarā tie vispār neprasa nekādu darbu un uzmanību.”
Āris ikdienā nodarbojas ar mežkopību, tādēļ priecājas, ka dambrieži neprasa daudz rūpju. Vien vasarā skaistuļiem jāsarūpē siens, skābsiens un kārklu slotiņas. Jāsagādā arī burkāni, kartupeļi un kāposti, tie briežiem īpaši garšo.
Lai gan dambrieži ir piesardzīgi un pie cilvēka klāt neiet, „Salukalnos” mītošie dzīvnieki šogad kļuvuši drošāki. „Šoziem ir pirmais gads, kad dambrieži mums parādās. Vēl nesen visu mežu izstaigājām, torņos sēdējām, bet nevienu neredzējām. Tagad noberam barību, paejam nostāk un brieži jau nāk,” priecīgs stāsta saimnieks.
Viņš „Druvai” dambriežus raksturo kā miermīlīgus dzīvniekus, piebilstot, ka riesta laikā, oktobrī, tēviņi mēdz tomēr izrādīt arī agresivitāti. „Reizēm rudens tumšajos vakaros esam dzirdējuši ragu skaņas. Citkārt tie mūs izbrīnījuši ar netipiskām skaņām. Izrādās, ka riesta periodā tie rukšķ līdzīgi cūkām,” teic briežu audzētājs.
Taujāts par ganāmpulka aizsākumiem, Āris atklāj, ka īpašumā esošo teritoriju sākotnēji ierīkojuši zaķu dārzam. No kādas saimniecības Vācijā pat nopirkuši trušus, kas miesas būvē līdzīgāki meža zaķiem, taču biznesa ieceres neīstenojās. Trušu audzēšana prasījusi daudz rūpju. Tagad saimniecībā palikuši vien daži garauši pašu priekam. „Pārējā teritorijā ielaidām dambriežus, kurus nopirkām no briežu audzētāja tepat Cēsu pusē, atvedām piecas dambriežu mātītes un divus tēviņus. No visiem briežiem mums tie šķita vispievilcīgākie. Lai gan tagad jau daudzās saimniecībās tos audzē, dambrieži joprojām mums šķiet interesanti dzīvnieki,” pārliecināts Āris, kuram piebalso arī meita Dārta: „Tie ir ļoti skaisti dzīvnieki. Ne katrā mājā tos audzē, tādēļ prieks, ka mums ir pašiem savs ganāmpulciņš.”
Lai gan Zaļo ģimene vēl neesot nogaršojusi dambriežu gaļu, Āris zina stāstīt, ka tā esot visgaršīgākā no pārnadžiem. Skaists ieguvums no dzīvniekiem ir arī īpatnējie ragi. Tie ar interesanto lāpstveida formu piesaista daudzu cilvēku uzmanību. „Salukalnu” mājās, plauktos nolikti, tie kalpo kā grezna trofeja.
Lai gan briežu audzēšana var šķist vienkārša, bez zināšanām neiztikt. Padomus par dambriežu audzēšanu Āris gūst pie ilggadējiem audzētājiem, kuriem tas ir ne tik vien hobijs, bet arī bizness. Saimnieks lasa arī speciālo literatūru. „Kādreiz Latvijā dambrieži auguši savvaļā. Pēc Otrā pasaules kara tos atkal mēģināja Kurzemē pavairot, bet neveiksmīgi. Tagad Latvijā dambriežu dārzu nav mazums. Reizēm pasmeju – ja visus izlaistu savvaļā, tie veiksmīgi pie mums iedzīvotos,” saka Āris. Viņš zina stāstīt, ka dambrieži ļoti labi pārlaiž mūsu ziemu, tādēļ pārliecināts – ja to audzēšanu gribētu Latvijā attīstīt, tā sekmētos ar panākumiem.
Anda Dzenža
Komentāri