Oļegs Kaņeps, deviņdesmitgadnieks
Tas notika sūrajā 1946. gada ziemā. Biju ceļu meistars, manā ziņā bija Vidzemes šoseja Drabešu pagastā. Vēlā pavakarē, jau tumsā, stipri putināja, kad ar divriteni atgriezos no darba. Pie Vāveres veikaliņa uzbraucu kādam apsnigušam priekšmetam tā, ka novēlos no divriteņa. Izrādās, biju uzbraucis vecam, nobružātam, ar aukliņām pārsietam portfelītim. Mājās to atverot, atradu apmēram 27000 rubļu naudas, kā arī Amatas mežniecības strādnieku algu sarakstu, kas liecināja, ka naudu pazaudējis Amatas mežniecības kasieris.
Piederīgajiem neko nestāstīju, visu nakti negulēju, gudrodams, ko darīt. Apsvēru trīs variantus, kā varētu un kā vajadzētu rīkoties ar atradumu, kā arī sekas. Tajā laikā, kad pārtikas produkti bija uz kartītēm, teikšu godīgi, dzīvojām trūcīgi. Biju vienīgais apgādnieks sievai, diviem maziem bērniņiem un sievasmātei. Sievastēvs bija apcietināts, atradās Matīsa cietumā. Katru mēnesi (biežāk neļāva) vedām smagas somas ar produktiem, bet, kā vēlāk uzzinājām, mūsu vecaistēvs no sūtījumiem nesaņēma gandrīz neko, mēs cītīgi barojām cietumsargus. Tie bija nopietni apstākļi, lai atradumu paturētu ģimenes vajadzībām.
Apsverot pirmo variantu, kurā es atradumu izlietotu ģimenes vajadzībām, man ienāca prātā māmuļas vārdi: “Zemē atrasts arī ir zagts, ja zināms īpašnieks.” Tāpat apsvēru, ko tagad pārdzīvo nelaimīgais kasieris, kam taču droši vien arī ir ģimene un bērni. Kasierim draudēja cietums. Lai arī vainīgais bija pelnījis, vai man bija tiesības spriest tik smagu sodu? Apsvēru otro variantu (kas man kā godīgam pilsonim pienāktos) – nodot atradumu milicijā, par ko man likumīgi būtu tiesības uz trešdaļu atraduma. Ja pirmajā variantā kasieris zaudējumu varbūt cerēja novelt uz mežabrāļu darbu, kas tajā laikā tika dzirdēti, tad otrajā variantā kasieris tiktu cietumā bez kavēšanās. Tāpēc pēc negulētas nakts izvēlējos trešo variantu un gaidīju rītu, kad varēšu piezvanīt. Telefons tajā laikā bija tikai iestādēs un strādāja tikai darba laikā. Pulksten astoņos zvanīju uz Amatas mežniecību un lūdzu pie telefona kasieri, kuram jautāju: “Vai neesat vakarvakarā kaut ko vērtīgu pazaudējis?” Kad viņš apstiprināja, ka esot gan, paziņoju savas koordinātes – Melturkrogā, kur toreiz bija mans kantorītis.
Amatas mežniecība atradās Kārļukalnā (netālu no Āraišu baznīcas – 5 km no Melturkroga). Jau pēc minūtēm desmit manā kantorītī
burtiski ieklupa nelaimīgais. Sapratu, ka esmu trāpījis desmitniekā, izvilku no atvilktnes portfelīti, kuru kasieris pakampa un, pat paldies nepateicis, izmetās pa durvīm. Droši vien man vajadzēja pārbaudīt viņa personu un pēc tam liecinieku klātbūtnē pret parakstu atdot atradumu, bet es to nedarīju un domāju, ka pareizi vien bija.
Vairāk laimīgo kasieri neesmu redzējis, neesmu par viņu interesējies, nezinu pat, kā viņu sauc. Mežzinim Maļinovskim, kuru es pazinu, netiku neko stāstījis.
Piederīgajiem par atradumu pastāstīju pēc gadiem desmit. Sievasmāte tik noteica: “Nu, dulls kas dulls!”
Godātais lasītāj, ko jūs būtu darījis manā vietā?
Komentāri