Mežsaimnieks Aldis Tutāns trīs hektāru platībā iestādījis mūspusē mazpazīstamas koku sugas –
sarkanos ozolus, sudrabkļavas un Banksa priedes.
Domājot par lauksaimniecības zemju apmežošanu, A.Tutāns izvēlējies laukus apstādīt ar retāk sastopamām koku sugām. A.Tutāns Raiskuma pagasta “Katlapos” pirms desmit gadiem apmēram piecu hektāru platībā pļavu apmežojis ar parasto priedi, bet egle, lapegle un Banksa priede grupās iestādīta nepilna hektāra platībā. Kā saka mežsaimnieks – tas bijis tas, ko tobrīd varējis iegādāties stādaudzētavā. Savukārt pirms trim gadiem viņš iestādījis arī sarkanos ozolus un sudrabkļavas, nu kociņi jau paaugušies. Viņš stāsta, ka mežsaimniecībā būtiski saskatīt arī estētisko vērtību. Mežsaimnieks uzsver, ka Latvijā retāk sastopamu koku audzēšana ir sava veida eksperiments. “Patiesībā tas ir entuziasms, jo reāli par koksnes apjomu vai biznesu šajā ziņā nav runa. Retās šķirnes priecē ar neparastumu. Mežs kļūst daudzveidīgāks un interesantāks. To, vai šo sugu koki padosies mūsu apstākļos, redzēsim pēc gadiem,” savu izvēli audzēt retu šķirņu kokus pamato Aldis.
Īpaša kopšana retajām koku sugām nav vajadzīga, tomēr jāseko, lai jaunie kociņi ieaugas. Jaunaudžu kopšanu A.Tutāns veic regulāri, taču vislielākā cīņa ir ar meža zvēriem. Sarkanajiem ozoliem noplēsta miza,
nācās kokus smidzināt ar aizsardzības līdzekli. “Vienugad ievērojami varēja redzēt, ka pie atsevišķām priedītēm stirnāži ragus rīvējuši. Tāpat postījumus nodara arī grauzēji. Domāju dažādus variantus, kā pasargāt jaunos kociņus. Pirms trim gadiem stādītajiem kokiem apkārt ir nožogojums,” stāsta A. Tutāns. Saimnieks seko līdzi tam, kā kociņi iejūtas mežā, vietās, kur tie neiedzīvojas, regulāri tiek stādīti jauni. Nītaures pusē, kur A.Tutānam arī
īpašumā ir mežs, divu hektāru platībā aug sarkanie ozoli, kas stādīti pirms 15gadiem, nu jau to garums pašlaik sasniedz sešus metrus. Kopā Aldis Amatas un Pārgaujas novadā apsaimnieko 80 hektārus meža.
Arī
Vecpiebalgas novada Inešu pagasta “Pērlēs” savulaik tika veidota kļavu audze un stādītas lapegles. Jānis Spilva stāsta, ka īpašums pirms trim gadiem pārdots kādai ārzemju firmai un nav ziņu, vai mežs ticis kopts un atjaunots. Tiesa, viņš domā, ka tieši lapegles audzēšanai varētu būt perspektīva, turklāt
tās ir ļoti pievilcīgas, tāpēc lielākoties tiek izmantotas apstādījumos. “Ja jaunos stādījumus labi kopj, tad kāpēc gan tos neaudzēt? Jāsaka, ka lielo firmu interesēs ir pēc iespējas ātrāk mežus izzāģēt, mazāk tiek domāts par to, kas augs nākotnē,” norāda J.Spilva.
Vairākos īpašumos tiek audzētas hibrīdapses. Arī Stalbes pagasta “Pēterīšos” vairākos hektāros aug hibrīdapse, kura salīdzinājumā ar parasto apsi ir ātraudzīgāka, izturīgāka pret dažādām slimībām, piemēram, trupi. Tieši šo iemeslu dēļ mežsaimnieki hibrīdapsi atzīst par labu esam. Zemes īpašums pieder uzņēmumam SIA “Sodra mežs”.
“Par kociņu pastāvēšanu savulaik nācās cīnīties. Kad sākām apsaimniekot mežu, tas bija bēdīgā stāvoklī. Lai aizbiedētu meža zvērus, kokus miglojām. Tad apse saņēmās un iedzīvojās,” stāsta uzņēmuma pārstāvis
Uldis Zembergs. Viņš norāda, ka hibrīdapses audzes īpašu kopšanu neprasīs, vienīgais – būs jādomā kā cīnīties ar meža zvēriem. U.Zambergs domā, ka koku sugas izvēle ir atkarīga no īpašnieka biznesa interesēm. “Kādam hibrīdapse liksies vērtīga, cits no tās izvairīsies. Arī jārēķinās, ka hibrīdapses stādi nav lēti,” secina mežsaimnieks un piebilst, ka visbiežāk mazāk pazīstamas koku sugas saimnieki izvēlas stādīt ainaviskas vides radīšanai, taču ir arī entuziasti, kas ar šīm sugām atjauno mežu.
Valsts meža dienesta Centrālvidzemes virsmežzinis Arvīds Greidiņš norāda, ka netradicionālu koku sugu audzēšana nav izplatīta prakse, galvenokārt meži tiek atjaunoti ar Latvijā tradicionālām koku sugām. Taču tas, ar kādām koku sugām atjaunot privāto mežu, ir katra paša saimnieka izvēle. “Kas būs nākotnes koks konkrētā īpašnieka mežā, ir viņa ziņā. Galvenais, lai apstādīšana noris pēc normatīvo aktu prasībām. Ar bažām skatos uz to, ka īpašnieks izcirtumu neatjauno ar to sugu, kas augusi. Ja nestāda priedi vai egli, bet ļauj izcirtumam dabiski atjaunoties, tas aizaug ar neproduktīvām koku sugām. Daudzi satraucas, ka mežs aizaug ar apsi. Ja tā kādreiz mežā augusi, tad zināms, ka augs arī tagad,” “Druvai” stāsta A.Greidiņš. Viņš piebilst, ka Latvijā mazpazīstamu koku sugu audzēšana tomēr ir risks, jo tie atbilst citiem augšanas apstākļiem. Tiesa, mežs kļūs daudzveidīgāks, taču nav zināms, vai šādu koku audzēšana dos gaidīto rezultātu.
Ilze Fedotova
Komentāri