Dzimušo bērnu skaitam ik gadu līdzi seko arī vietējā skolā, kur rēķina, vai pēc gadiem 1. klasītē būs pietiekošs bērnu skaits. Skujenes pamatskolas direktore Anda Lukstiņa stāsta, ka šobrīd skolā mācās 64 skolēni. Pirmajā klasītē iet četri bērni.
A.Lukstiņa stāsta, ka skolas vēsturē lielākā 1. klase bijusi 1999. gadā. Toreiz skolā mācības uzsāka 23 skolēni.
„Pati esmu šo skolu beigusi. Skolēnu skaits klasēs bijis dažāds, bet pēdējos gados tas kļuvis mazāks. Taču mūsu skolā mācās bērni no Skujenes un Kaives pagasta. Līdz šim bērnu ir tik daudz, lai būtu pietiekami abu skolu – Skujenes un Sērmūkšu – pirmajām klasēm.
Šobrīd mums pirmsskolas grupiņā iet seši bērni, zinām, ka uz pirmo klasīti nāks vēl viens bērniņš. Tā ka rēķināmies, ka nākamgad 1. klasītē bērnu skaits būs pietiekams. Taču mūs, protams, uztrauc demogrāfiskā situācija. Iepriekš mūs tik ļoti neskāra emigrācijas vilnis, taču tagad jūtam, ka no laukiem prom aiziet tie, kuri varētu te veidot ģimenes, kuriem dzimtu mazuļi. Diezgan daudzi no šiem jauniešiem jau ir ārzemēs,” stāsta skolas direktore un atzīst, lai arī dzirdams, ka Latvijā ik pa laikam mazās lauku skolas tiek slēgtas, tomēr tic, ka Skujenes pamatskolai nākotne ir.
„Pēdējo gadu laikā visas skolas ir renovētas un atjaunotas. Kas ar šīm ēkām notiktu, ja skolas slēgtu? Kas ar laukiem notiktu, ja nebūtu skolu? Tad patiešām ģimenes cilvēki no šīm vietām aizietu. Comenius projekta ietvaros nesen bijām vizītē Bulgārijā un redzējām, ka tur situācija nav diez ko labāka kā Latvijā. Tie pat nebija pārbraucieni no viena lauku pagasta uz otru, bet gan no vienas lielas pilsētas uz citu. Šajā braucienā gar ceļmalām redzējām daudzas tukšas mājas. Tādas, kurām jau sabrucis jumts un izdauzīti logi. Tur patiešām likās, ka ir viena vienīga bēdu ieleja. Kolēģi Bulgārijā stāstīja, ka no valsts izbraukuši daudz gados jaunu cilvēku. Laukos situācija viņiem līdzīga kā mums. Jāteic, ka Latvijā šāda situācija vērojama attālākos lauku pagastos, bet tas īsti nav redzams lielākās apdzīvotās vietās. Tas mums lika aizdomāties, jo redzējām, ka ir valstis, kur šī situācija ir dramatiskāka. Arī ārzemēs skoliņas tiek likvidētas, lai gan ir piemērs Somijā, kur ir skola ar 40 bērniem, Norvēģijā ir skoliņa ar 24 bērniem. Un šīs skolas darbojas. Tajās netrūkst mīlestības un gaišas atmosfēras,” norāda A. Lukstiņa, bet piekrīt, ja nebūs laukos bērnu, nebūs arī skolas.
„Svarīgs arī jautājums, vai būs pedagogi un cik ilgi viņi piekritīs strādāt par minimālu atalgojumu. Laukos skolotājs strādā vairāk, saņemot mazāku atalgojumu. Var pienākt mirklis, kad arī skolotājs pateiks, ka tā vairs nevēlas dzīvot un strādāt. Taču skolas pienākums ir nodrošināt kvalitatīvu izglītību. Tāpat svarīgs arī bērnu skaits. Ja skolā ik gadu 1. klasītē būs divi, trīs bērni- skaidrs, ka skolas vairs nav. To saprot vecāki un bērnus sūta uz citām skolām,” domās dalās A. Lukstiņa un teic, ka laukos tad paliktu vien tās ģimenes, kuras nespēj mainīt savu ikdienu. Būtu bērni, kuri skolu neapmeklētu vispār.
„To redzējām arī Bulgārijā. Tur pedagogi stāstīja, ka
skolēni no lauku rajoniem vienkārši skolu pilsētā neapmeklē. Tur nav oranžo autobusu, tur ir dzeltenie. Tie gan
bērnus ved uz pilsētas skolām, bet pedagogi piebilda, ka daļa bērnu tomēr paliek mājās. Tas tādēļ, ka vecākiem nav
apstākļu, lai bērnus sūtītu skolās. Mūsu bērni skolās iet. Maz tādu, kuri pēc devītās klases nedotos tālāk mācīties, lai gan ir šādas situācijas. Nevaram no skolotāja prasīt, lai pēc izlaiduma viņš paņemtu
pie rokas jaunieti un aizvestu uz profesionālo mācību iestādi. Varbūt tomēr
tā vajadzētu darīt? Varbūt tas ir sociālais darbs, kas būtu skolotājam jāveic?” prāto direktore un bilst: „Pilsētnieki droši vien nevar iedomāties, kādos apstākļos laukos mēdz dzīvot cilvēki. Ieej mājā un kādreiz šķiet, ka esi nokļuvis citā pasaulē. Prasīt šiem bērniem pildspalvas, burtnīcas vai kādus diegus, piemēram, mājturības stundai ir neiespējami. Viņiem dažkārt mājās nav ko ēst. Labi, ja līdz centra veikalam aiziet. Viņiem brauciens uz Cēsīm ir liels notikums. Domāju, ka lauku skolas ir nozīmīgas un ģimenēm, bērniem nepieciešamas.”
A. Lukstiņa norāda, ka lauku skolās starp bērniem valda arī citādas, daudz gaišākas attiecības.
“Bija tāds gadījums – pavasarī, tuvojoties mācību gada beigām, bērni laukumā spēlēja futbolu. Vienam puisītim keda bija tik izdilusi, ka teju teju turējās kopā. Bērni neapsmēja, bet visi kopā meklēja risinājumu, kā šo apavu pašu spēkiem salabot, lai varētu turpināt spēli. Laukos starp bērniem nav tik krasa sociālā atšķirība, viņi ir daudz draudzīgāki un līdzjūtīgāki. Kādreiz domāju, kā šie lauku bērni varētu iejusties lielas skolas kolektīvā,” domās dalās Skujenes pamatskolas direktore Anda Lukstiņa. Viņa atzīst, ka ir optimiste un arī uz pašreizējo situāciju laukos raugās ar cerību un gaišām domām nākotnē.
Liene Lote Grizāne
Komentāri