Laikā, kad kalendārs skaita dienas līdz Latvijas 90 gadu jubilejai, “Druva” stāsta par rajona cilvēkiem, kas izpauž sevi, apliecinot latvietību un piederību šai zemei.
Sandis Laime, zinātnieks no Cēsīm, LU Literatūras, folkloras un mākslas institūtā strādā pie doktora disertācijas, kurā, pamatojoties uz Ziemeļaustrumlatvijas folkloru, iecerējis pierādīt, ka jēdzienam ragana piešķirama divējāda nozīme. Ar to asociējamas ne tikai sievietes, kurām piedēvētas pārdabiskas spējas. Par raganām latvieši senatnē dēvējuši arī dabas garus, ar mitoloģiskām būtnēm izskaidrojot dabas parādības. Šīs raganas nebūt nav bijušas ļaunuma vēstneses, bet kaut kas līdzīgs laumiņām un nāriņām.
Iepazinis latviešu folkloras krātuves teiku kartotēku, Sandis Laime izveidojis kartes, atzīmējot vietas, kuras pieminētas stāstos par pārdabiskām norisēm, būtnēm, raganošanos. Visvairāk ir vietas no Valmieras, Valkas un Alūksnes rajona, bet ir arī Raiskums un Rauna Cēsu rajonā. „Kā tagad daudzi tic citplanētiešu eksistencei vai paralēlai pasaulei, tā senatnē latvieši ticēja dabas gariem un stāstus par raganām stāstīja citiem kā patiesību,” komentē Sandis. ”Tie bijuši stāsti par raganu kā savējo, kura vadā pa mežu, izslauc govis, šūpojas kokos, velējas, baidās no vilka, arī par nešpetnu raganu, kura maldina vai nokutina beigtu. Disertācijā mēģināšu pierādīt, kā raganas saistītas ar veciem kapiem. Senie latvieši ticēja, ka šajās vietās no nelaikā mūžībā aizgājušu cilvēku dvēselēm bijusi dabas garu izcelsme.”
S. Laime stāsta, ka daudz ko no viņa teorijas ir grūti pierādīt ar mūsdienu piemēriem, jo ragana kā gars jēdzieniski degradējies. Laika gaitā tas pārcēlies uz cilvēku, ar raganu saprotot ļaunu, izspūrušu sievieti, kura pie tam jāj uz slotas, laiž vēja bultas, kas var paralizēt cilvēkus un nogalināt mājlopus. „Eiropas tautu folklorā abi šie jēdzieni – gars
un sieviete – tiek apzīmēti ar atšķirīgiem vārdiem, bet mums saglabājies viens – ragana,” skaidro Sandis.
Zinātniska veiksme Sandi un viņa kolēģus no Latvijas Universitātes šoruden pavadījusi Sibīrijā, kad profesores Janīnas Kursītes vadībā ekspedīcija ieradusies Rižkovas ciemā. Vietas nosaukums nepārprotami liecina, ka ciema – 200 km attālumā no Omskas – dibināšanā piedalījušies latvieši. No vēstures zināms, ka tā ir vieta, uz kuru cariskajā Krievijā 19. gadsimta sākumā katorgā izsūtīja baltiešus un somus. Visi joprojām šajā ciemā ir pārstāvēti, jo jauns iedzīvotāju pieplūdums bijis arī pēc Kauguru nemieriem, vēl vairāk 19. gadsimta beigās latvieši braukuši labprātīgi, kā arī 20 gs. sākumā, atsaucoties Stolipina aicinājumam iegūt savu zemi.
„Tagadējie latvieši Rižkovā tikpat kā nevar pateikt, kuros laikos un kā šajā vietā nokļuvuši, jo dažs, iespējams, ir jau ieceļotāju astotā, devītā paaudze,” skaidro S.Laime. „Toties latviešu valodu un folkloras mutvārdu tradīcijas ir pārmantotas. Liels bija mūsu pārsteigums, kad 82 gadus vecā Emīlija Kazaka varēja izstāstīt un parādīja, kā laiž vēja bultu, citiem vārdiem – enerģētisku spēku, kuras ceļā gadoties, cilvēks tiek paralizēts, bet lops ir beigts uz vietas. Mēs šķirstījām burtnīcu, kurā ar krievu burtiem latviešu valodā bija pierakstīti buršanās vārdi. Mūsu folklorā ir saglabājušies stāsti, ka jābaidās no cilvēkiem, kuri prot laist vēja bultas, un ir zināmi vārdi, kas palīdz pret vēja bultu, bet pirmo reizi satikām cilvēkus, kuri it kā redzējuši laižam vēja bultas. Mums ar visu pārliecību stāstīja par reāliem ciema ļaudīm, kuri raganojas – jāj uz slotas, lai vanags vistas nenes prom, stāstīja, cik grūta ir raganas aiziešana no šīs saules. Kad esot mirusi Turensku Anna, gandrīz pusciems nodedzis. Tiesa, latvieši apgalvoja, ka ar raganošanos ciemā vairāk darbojušies igauņi. Ej nu zini. Tomēr nācās secināt, ka Latvijā mutvārdu folklorā nav saglabājies vesels ticējumu komplekss, par kuru latvieši Sibīrijā ne tikai stāsta, bet kuram patiesi tic.”
Mājas garu, ko Latvijā saucam par mājas svētību, Sibīrijas latvieši sauc par lietuvēnu vai domoviku un uzskata, ka tā pielabināšanā kaut kas jādara. „Savām acīm pārliecinājos, kā Paulīne Sarančuka mājas garu pielabina, to pabarojot. Aiz dīvāna stāvēja sarkans drēbes gabals, kurā bija ietīta maize. Saimniece stāstīja, ka, pārvācoties uz citu māju, domoviks jāsaucot līdzi. Mums rādīja arī zirgu, kuru mīlot labais gars, jo tā krēpēs iepinis bizi,” atstāsta
S.Laime un skaidro, ka ekspedīcijas dalībniekiem tagad uzmanīgi jāatšķetina ekspedīcijā iegūtais materiāls, nosakot tā latvisko, igaunisko vai slāvisko izcelsmi, jo Sibīrijā folklorā divu gadsimtu gaitā veidojušies priekšstatu kokteiļi. „Jāizvērtē arī, kam ticēt un kam ne. Ja vējas bultas laišana, šķiet, reāli bijusi, tad raganas pārvēršanās par ziepes gabalu, ratu riteni vai žagatu ir ļoti mītiska, kaut gan mums par to latviete stāstīja ar visu nopietnību. Pagalmā esot ielaidusies žagata, un saimniece uzreiz sapratusi, ka tā ir ragana. Noķērusi žagatu un apcirtusi tai pirkstus. Nākamajā dienā, ejot pa ciemu, skatījusies – kā tad, kaimiņiene staigā ar apskādētiem pirkstiem. Skaidrs, ka burve. Kad ļoti ieinteresēti tantei prasījām, kad tas noticis, viņa atbildēja: „Vai, nē, mūsdienās tā vairs neburas, nemāk.” Tā pieskaitāma pie mutvārdu folkloras, kas pārmantota no paaudzes paaudzē. Latvijā es stāstu par raganas pārvēršanos, un visi smejas – blēņas, bet Sibīrijā mums to ar lielu ticību vēstījuši ne tikai Rižkovā, arī citos latviešu un latgaliešu ciemos.”
Komentāri