Gunta un Guntis Dadeiki ir inesieši, kuri kopā nodzīvojuši 32 gadus.
“Šitie ilgi kopā nenodzīvos. Viņa kā uguns, viņš kā ledus,” drīz pēc kāzām par vedējtēva Arvīda Ulmes teikto pēc gadiem Guntai pastāstījusi vedējmāte Guna. Viņa teiktais bijis gluži aplams. Enerģiskā Gunta un nosvērtais Guntis ir aizvien ir laimīgi kopā. Izaudzinājuši divus dēlus un meitu, priecājas par mazdēlu un mazmeitu.
“Man par ģimeni ir varbūt vecmodīgs uzskats. Ģimene pastāv no tās izveidošanas līdz brīdim, kad pēdējais no divu savienības aiziet mūžībā. Tas ir laiks, kad ļoti daudz kas kopā jāpārdzīvo, ļoti daudz kas jāprot piedod,” saka Gunta. Meitai Lindai un dēlam Andrejam kāzās viņa atgādinājusi, ka ģimenē svarīgākais ir cieņa. “Mēs daudz lietojam vārdu mīlestība, bet to jaucam ar kaisli. Kad tā pazūd, sakām – pazuda mīlestība. Ģimenes pamatā jābūt cieņai. Tad saproti, ka cilvēks, kurš tev ir blakus ir jāatbalsta, “ pārliecināta Gunta un uzsver, ka katra jaunā ģimene savas ligzdas modeli veido pēc vecāku parauga. Ir labi, ja jaunā vīra un sievas vecāku ģimenēm tie bijuši līdzīgi. Viņa atzīst, ka ar laulībām vīrietis var ļoti daudz iegūt un loti daudz zaudēt. Sieva blakus
var gan celt un gan gremdēt. Un te nav runa par tīru kreklu, bet par pašapziņas celšanu.
“Apprecējāmies agri, man
bija 21 gads, Guntim 23. Šodien daudzi
tādā vecumā vēl dzīvo lielā bezrūpībā. Tolaik mēs bijām uz viena sociālā pakāpiena, tagad tas ir daudz citādāk,” bilst Gunta un atzīst, ka atskatoties dažbrīd var vien pabrīnīties, kā varēja audzināt bērnus, strādāt, studēt. “Toreiz nelikās, ka grūti. Ļoti daudz vīrs palīdzēja. Viņš prata mierīgi nolikt gulēt, man tas tik labi nesanāca. Blakus bija vecāki,” stāsta Gunta.
Grūtākais brīdis ģimenē bijis līdz ar valsts neatkarības atgūšanu. Tad bērniem pamazām bija vecāku ligzda jāpamet. Kā pedagogs Gunta atvases pabīdīja, kur mācīties tālāk, respektējot, kas kuru interesē, rēķinoties ar to, kādas skolas atrodas tuvumā.
“Mums bija saimniecība, un bērniem nācās daudz strādāt, viņi ātri saprata, ka pašiem savs dzīves ceļš jāizlauž, ka vecāki nevar ne iekārtot, ne daudz finansiāli atbalstīt, pašiem jābūt uzņēmīgiem,” par bērnu dzīves skolu saka mamma.
Meita Linda tagad strādā “Rīgas siltumā” par sabiedrisko attiecību speciālisti, pabeigusi Vidzemes augstskolu. Dēls Andrejs ieguva vides speciālista diplomu Priekuļu tehnikumā. Tagad strādā Jaunzēlandē, kā daudzi Latvijā svešā zemē atradis darbu. Jānis pabeidzis Cēsu arodskolu, strādā par menedžeri
firmā “PRO 1”. Abi dēli studējuši, dažādu iemeslu dēļ nav pabeiguši, Linda izglītību ieguva par valsts budžeta līdzekļiem. Jau pusgadu arī Guntis mājās ir tikai brīvdienās. Dzīvo pie meitas un strādā Rīgā.
“Mūsu māja Inešos ir vieta, kur visi sabrauc. Ja kādreiz bērni pārmeta, ka aizgājām no centra uz lauku mājām, tagad visi par to priecājas. Visās attiecībās jāiegulda darbs, arī veidojot ģimenes kopības sajūtu. Sākumā meitai uzskats par to, kas sievietei ģimenē jādara, bija diezgan atšķirīgs no maniem konservatīvajiem uzskatiem, bet tagad redzu, ka dara tāpat kā es. Kaut kas jau no ģimenes paliek, gribas taču otram sagādāt prieku. Linda ir tā, kura pulcē ap sevi brāļus. Ļoti gribas, lai bērni visi trīs cits citam dzīvē būtu atbalsta punkts. Ja kreņķis, vai vajag palīdzēt, visi trīs ir kā ģimene. Prieks, ka tā ir. Un tas ir vecāku nopelns, kopā būšanas sajūta jāveido. Sievietei ģimenes veidošanā ir visnozīmīgākā loma, viņas ir tās pavarda sargātājas. Tā dzīvo
mani vecāki,” domās dalās inesiete un pastāsta: “Mums svarīga ir kopā sanākšana pie brokastu galda. Kopā atzīmējam visas jubilejas un ģimenes svētkus – kāzu jubileju, lai kurā dienā tā iekrīt. Šogad bijām divatā Brežģa kalnā. Pērn izbraukājām novada muzejus. Bērniem cenšamies uzdāvināt ko tādu, lai abi var pabūt kopā, piemēram, biļeti uz teātri, un paši
pieskatām bērnus. Jau trešo gadu svinējām Mātes dienu. Toreiz vecākais dēls uzdāvināja rožu dēstus. Tas kļuva par tradīciju. Katru pavasari bērni atved rozes. Man ir Mātes dobe. Žēl, ka aukstā ziema to pabojāja.
Mātes dienā, ja kāds nevar atbraukt, vismaz piezvana. Šopavasar sarunājam, ka visi sabrauksim Koknesē, apskatījām Likteņdārzu, bijām pie Daugavas. Piebiedrojās arī meitas un dēla otru pusīšu vecāki.”
Šodien Gunta Dadeika atzīst, ka 21 gadu dzīvojusi bērniem, kad atvases ieguvušas izglītību, diploms kabatā, sirds ir mierīga. Galvenais, lai viņiem būtu prasmes, sakārtota domāšana, atrasta sava vieta dzīvē un svarīgi, lai katrs atrod otru pusi, ar ko var mūžu nodzīvot.
Komentāri