Mednieku klubs „Dzērbene” pagājušajā nedēļā nomedīja divus trīs gadus vecus mežakuiļus, un vēl pērnā gada nogalē Dzērbenes mednieki tika pie aļņa medījuma.
Mednieku kolektīva sekretārs un mednieks ar 57 gadu stāžu Ēriks Lorencs par personīgajiem medījumiem saka: „Pagājušajā gadā tiku pie divām pīlēm un stirnas. Bet mednieka gaitās nozīmīgākās trofejas ir alnis ar skaistiem ragiem, vilks, pāris lūšu. Kopā esmu nomedījis 59 mežacūkas un gandrīz simts aļņu,” stāsta Ē.Lorencs.
Dzērbenes mednieku kolektīvā šobrīd ir 30 mednieki no Dzērbenes, Taurenes, Veselavas, Cēsīm, brauc pat no Smiltenes un Rīgas. „Kolektīvā klāt nākuši arī jaunie mednieki, apzinīgi zēni. Bet būt par mednieku nemaz jau tik viegli nav. Daudz kas jāzina. Žēl tikai, ka Cēsīs vairs nav šautuves, kur medniekiem pilnveidot šaušanas prasmi. Kādreiz bija gan apaļais stends, gan skrejošā mežacūka,” saka 82 gadus vecais mednieks.
Ē.Lorencs vērtē, ka pēdējos gados mazinājušās arī mednieku kopā nākšanas tradīcijas: „Atminos, kādreiz dažādu pagastu medniekiem
bija sanākšanas. Tagad katrs pa savām mājām dzīvo. Kā saka – privātīpašums. Viss gan atkarīgs no
tā, cik kurš mednieku kolektīvs aktīvs. Taču, domāju, katrā pagastā ir svarīgi, lai būtu savs mednieku kolektīvs.”
Mednieks stāsta, ka Dzērbenes mežos sastopami gandrīz visi medījamie dzīvnieki. „Vilku mazāk, bet lūši ir. To bija pat daudz. Taču vietā, kur lūšiem bija apmešanās, tagad mežs izretināts, un dzīvniekiem vairs nav tur ko darīt. Ienāk pie mums, kādu stirnu nozog un prom ir,” stāsta Ēriks, daloties pārdomās, ka medniekam interesantākais medījums ir mežacūka.
„Tā ir gudra, aša. Nemaz nav viegli nomedīt mežacūku. Daudzajos gados, kopš nodarbojos ar medībām, man mežakuiļi uzbrukuši septiņas reizes. Bet visus esmu nošāvis. Ja ne, virsū būtu. Kādreiz viss kolektīvs ziemā uz medībām devās ar slēpēm. Vēl tagad manas vecās slēpes saglabājušās. Dažkārt dēls uz tām uzkāpj. Viņš arī ir mednieks. Bija arī burāns, ar ko mednieki sniegotajās ziemās pārvietojās pa mežu. Toties tagad ir mobilie telefoni, kas medībās atvieglo mednieku saziņu. Toreiz signalizējām, pūšot stobros. Bija vispārpieņemtas
arī dažādas šāvienu kombinācijas, kas liecināja, piemēram, par gūtu medījumu,” bagātīgajā pieredzē dalās dzērbenietis.
Vaicāts par lielāko pēdējā laika kluba medījumu, Ēriks stāsta – tas bijis alnis.
„No aļņa gaļas taisām konservus. Valmierā ir laba vieta, kur nododam gaļu, cehā pagatavo konservus. Un nav ne vainas,” saka mednieks.
Viņš stāsta, ka pēdējos gados mežos zvēri ir savairojušies. Pat staltbriežus var sastapt.
„Dzīvnieki skaisti dzīvo. Arī mēs par tiem parūpējamies, piebarojam. No zemniekiem pērkam skābsiena rituļus, vedam uz mežu. Ir mums paziņas, ar kuru atbalstu dabūjam kartupeļu, burkānu mizas un kāpostu lapas. Nedēļā dažkārt mežā tiek ievests pat pāris tonnu barības, un zvēri visu notiesā,” saka Ēriks un neslēpj aizraušanos ar medībām.
„Tas man asinīs. Tas gaiss, tā visa padarīšana… Tur kaut kas ir iekšā. Vēl arvien patīk piedalīties kolektīvajās medībās, kaut varbūt vairs nevajadzētu iet,” smejot saka mednieks.
Komentāri