Ar dažādām domām Cēsu novada kultūras forumā satikās nozares pārstāvji. Tēma bija izraudzīta brīdim pēc administratīvi teritoriālās reformas aktuāla – kultūrvietas.
“Nereti dzirdu, ka tautas nams un bibliotēka ir vienīgā kultūrtelpa lauku teritorijā. Gribu oponēt – tā var būt pļavā, vecā rūpnīcā. Tautas nami un bibliotēkas bija un būs svarīga kultūrtelpa katrā ciemā, bet jādomā plašāk. Arī grants ceļš nevar būt šķērslis, lai ieinteresētu apmeklēt kādu kultūrnotikumu. Svarīgs ir produkts,” uzrunājot foruma dalībniekus, sacīja Cēsu novada domes priekšsēdētājs Jānis Rozenbergs un atgādināja, ka Cēsis gadu desmitiem saistītas ar kultūru.
2015.gadā Eiropas Komisija Cēsis ierindoja starp 70 Eiropas kultūras lielpilsētām. “Būtiski ir atzīt un novērtēt kultūras nospiedumu, kas ir pilsētā. Un ap to jāveido novada attīstība,” bilda J.Rozenbergs, ieskicējot, ka tieši kultūra atdzīvinājusi ēkas, kas gadu desmitiem stāvēja tukšas.
Līgatnē “Zeit” par kultūrvietu pārvērtis kādreizējās rūpnieciskās ražošanas telpas, Pavāru māja saimnieko kādreizējā papīrfabrikas dzemdību namā, bijušajā Cēsu alus brūzī darbojas “Mala” un Vides risinājumu institūts veido kultūrtelpu, Ruckas muižā ir mākslas rezidence, bet arodskolas bijušajā sporta zālē – Pasaules latviešu mākslas centrs. Jauna dzīve tiks dota neredzīgo kvartālam.
“Caur kultūru pilsētā ienāk investīcijas. Pēc krīzes pašvaldība sāka strādāt, lai nākotnē Cēsis būtu izcila vieta dzīvošanai, kur noteikta vieta ir arī kultūrai,” teica J.Rozenbergs.
Jaunajā Cēsu novadā ir 80 kultūras centri, tautas nami, bibliotēkas, muzeji un amatu mājas. No tiem 26 tautas nami un kultūras centri. Kā uzsvēra domes priekšsēdētāja vietnieks Atis Egliņš-Eglītis – tas ir kā liels orķestris, kurā katrs māk spēlēt savu instrumentu, bet orķestris skan citādi, ja ir diriģents.
“Dzirdēts, ka reorganizējot kultūras pārvaldību, tiks zaudēta vietējā pašapziņa un grauta identitāte. Neesmu sapratis, kā var atņemt identitāti. To varam tikai kopt un attīstīt. Ir būtiski iesaistīt kultūras norisēs vietējo kopienu,” sacīja A.Egliņš-Eglītis un vērtēja, ka vienotajā pārvaldībā mīnuss varētu būt birokrātija, pārējais ir ieguvumi.
Maijā plānots apstiprināt novada kultūras stratēģiju, jūnijā iecerētas pirmās sarunas par 2025.gada pasākumiem, kuros tiks atspoguļotas tās pašas tēmas, kas bija aktualizētas Cēsu novada pieteikumā konkursam par Eiropas kultūras galvaspilsētas godu.
Latvijas Nacionālā kultūras centra direktore Signe Pujāte atgādināja, ka amatiermāksla ir skatuves māksla un vienmēr gribam redzēt skaistus priekšnesumus. “Kovida laikā Latvijā kolektīvu skaits, vērtējot Dziesmu svētku starplaikus ilgākā posmā, sarucis par simts kolektīviem. Agrākos gados apmēram tikpat izveidojās no jauna. Nevar pateikt, cik daudzi pēc pandēmijas tomēr atsāks darbu, jo korekcijas ieviesa arī sertifikāta nepieciešamība. Jautājums ir par 30 līdz 40 procentiem amatiermākslas kolektīvu dalībniekiem, vai viņi atgriezīsies Dziesmu svētku kustībā,” skaidroja S.Pujāte. Amatiermākslā tikai līdz desmit procentiem kolektīvu nav pašvaldību dibināti.
S.Pujāte “Druvai” atzina, ka arī administratīvi teritoriālā reforma, jauno novadu veidošanās kultūras darbiniekiem rada spriedzi. “Ne visas pašvaldības jau izveidojušas jaunās struktūras. Kamēr tas notiek, darbinieki nejūtas droši gan par paveikto, vai tas tiks novērtēts, gan par to, vai tas nākotnē būs vajadzīgs. Mainoties spēles laukumam, darba devējiem ir jārada apstākļi, lai darbinieki nejūtas slikti, jāatgādina, ka katrs mazais tautas nams ir vērtība,” viedokli pauda S.Pujāte. “Mainās birokrātiskā kārtība, mainās plānošana, saskaņošana. Ceru, ka kultūras procesi turpinās, kolektīvi gatavojas Dziesmu svētkiem. Cēsu novadam ir ļoti liels potenciāls,” teica S.Pujāte.
Latvijas Kultūras centru konsultatīvās padomes vadītāja, Siguldas kultūras centra “Devons” un Siguldas kultūras centra vadītāja Jolanta Borīte, labi pārzinot jauno Cēsu novadu, jo savulaik strādāja Cēsīs, ieskicējot svarīgāko novada kultūrpolitikā, uzsvēra: “ Cēsu novadā kultūrtelpa ir ļoti plaša, svarīgi, lai katru pamana. Kopīgajā mērķī katram ir sava vieta un uzdevumi. Piebalga, Līgatne ir ar savu jaudu, kas jārespektē. Kultūras namu, centru uzdevums nav tikai pasākumu rīkošana un Dziesmu svētku tradīcijas uzturēšana, tas ir arī kultūrtūrisms, materiālā un nemateriālā mantojuma uzturēšana. Būtiska ir starpnozaru sadarbība, vajadzīgs kopīgs darbs, redzējums, telpa,” ”Druvai” sacīja J.Borīte.
Priekuļu apvienības pārvaldes kultūras pasākumu organizatores Ingas Cipes pārdomas “Kultūra. Pašsaglabāšanās.” kolēģiem bija kā spēka vārdi. Savstarpējās sarunās ne viens vien atklāja, ka šis laiks un notikumi rada pārāk daudz nezināmā. Divos ierobežojumu gados tik daudz mainījies gan cilvēku ikdienā, gan vajadzībās.
“Labāk nodilt, nekā norūsēt. Neko sliktāku par sliktu pieredzi, kas kalpos kādam labam darbam, izdarīt nevaram. Katram jāuzceļ savs vērtību nams. Ja tā nebūs, var nokļūt stāvoklī, ko saucu par kultūras brošu, nevis rotu, ar ko rotājamies. Tā ir kultūras simulācija, plātīšanās. Daudziem patīk būt kultūras sastāvdaļai, bet pašiem nav izpratnes, apzinātības, nav pieslēgšanās kultūrai. Cilvēkam no dabas ir vēlme pilnveidot sevi un visu apkārt. Kultūra ir avots. Tās vienmēr vajag vairāk, nekā domājam, ka vajag,” sacīja I.Cipe.
Foruma dalībnieki atzina, pasākums vispirms jau bija iespēja satikties. “Prieks par satikšanos ar kolēģiem, noderīgi uzzināt nākotnes plānus novadā. Strādājot Ungurmuižā, ir maz informācijas. Tagad esam novadā, gribas tajā iekļauties,” sacīja Ungurmuižas vadītāja Ieva Ņevečorova.
Pēc foruma A.Egliņš-Eglītis atzina, ka turpmāk kultūras darbiniekiem noteikti jāsatiekas, katram jāver vaļā sava pūra lāde, jāiepazīstas, jo diemžēl jaunajā novadā cits par citu zina maz.
Komentāri