Pirms diviem gadiem, kad Cēsu Mākslas festivāla rīkotāji uzaicināja kopā koncertēt divas jaunas mūziķes – akordeonisti Kseniju Sidorovu un čellisti Gunu Āboliņu-, šim koncertam tika izraudzīta zāle ar 200 vietām. Šovasar atkal aicinot Cēsīs uzstāties Kseniju, bet nu jau akordeonisti, kopā ar orķestri “Sinfonietta Rīga”, šim muzikālajam notikumam tika iekārtota zāle ar 800 vietām un pat tā teju izrādījās
par mazu. Tas tāpēc, ka Ksenija Sidorova, smalkā sieviete ar neticami spēcīgo muzikālo talantu un virtuozitāti, spēlējot akordeonu, tagad spoži mirdz.
”Vērojot Ksenijas spēli Cēsu Mākslas festivālā,
ne vienam vien radās iespaids, ka apjomīgo instrumentu mūziķe valda itin kā ar burvju nūjiņu, ne mirkli neliekot manīt tā 20 kilogramu svaru,” kritika rakstīja par Ksenijas uzstāšanos Cēsu festivālā pirms diviem gadiem. ”Kad
Ksenija ieguva prestižo Friends of the Royal Academy of Music Wigmore Award balvu un iespēju uzstāties leģendārajā Londonas Vigmora zālē, viņas muzicēšanu salīdzināja ar deju. “Akordeons – vīrišķīgs instruments, kas pa spēkam vien raženam vīram? Klišeja,” smejas Ksenija.
Šovasar atkal Cēsīs, bet nu kopā ar orķestri, atskaņojot slavenā argentīnieša Astora Pjacollas koncertu bandoneonam, stīginstrumentiem un sitaminstrumentiem, klausīšanās Ksenijas spēlē bija kā brīnišķīgs domu lidojums. Spēlēja ne tikai Ksenijas pirksti, bet arī sejas vaibsti. Pie tam aizrautīgākajiem klausītājiem tika radītas sajūtas, ka viņi neatrodas vairs Cēsīs, bet kaut kur Parīzē – leģendām apvītajā pilsētā, kur tango karalis Astors Pjacolla sarakstījis šo koncertu.
Sajūsminoties par Ksenijas Sidorovas muzicēšanu, katram ir skaidrs, ka tādu var panākt ne tikai ar talantu, bet arī ar stundām gariem mēģinājumiem un koncertēšanu. Taču, iespējams, ka starp daudzajiem klausītāju simtiem, kas pirms koncerta pie ieejas zālē veidoja garumgaru rindu, sēdēja arī bērnu vecāki un vecvecāki, kuri iedrošinās jaunu mūzikas zvaigžņu rašanos, kā savulaik Ksenijas vecmāmiņa, krievu literatūras skolotāja un kaismīga bajāna spēlētāja.
Latvijas akordeoniste ar Londonā iegūtu muzikālu izglītību, kura tagad ar virtuozitāti, temperamentu
un skatuvisko pievilcību ir
starptautiskās karjeras virsotnē, Cēsīs pēc koncerta svinēja sava pirmā mūzikas diska iznākšanu.
”Profesionālu mūziķu manā ģimenē gan nav. Tētis vienkārši spēlē ģitāru, mamma pabeidza mūzikas skolā bajāna klasi. Kad bērnībā ciemojos pie vecmāmiņas Krievijā, viņa vienmēr spēlēja kaut ko no tautas mūzikas uz ”garmoškas”. Reiz viņa atnesa akordeonu – vienīgo instrumentu ar klavieru taustiņiem šajā grupā. Ar to pietika!” kādā no intervijām stāsta Ksenija Sidorova – mūzikas zvaigzne.
Atskaņojot Astora Pjacollas koncertu, Ksenija lieliski sapratās ar vēl vienu Latvijas jaunās paaudzes zvaigzni mūzikā, tas ir diriģents Jānis Liepiņš. Viņš nav slēpis, ka daudz pateicības parādā vectēvam, kurš pedantiski lūkojies, lai puika apgūst mūzikas pamatus. Tagad, kad Jānis Liepiņš jau divus gadus ir jauniešu kora ”Kamēr” mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, stājas arī pie simfoniskā orķestra pults, pamatīgums mūzikas pamatos ir neatsverama ceļamaize.
Cēsu Mākslas festivāla koncertā nevarēja neievērot, cik lepni un laimīgi skatītāju rindās ir Jāņa vecāki – Mirdza un Zigmars Liepiņi. Tāpat kā nevarēja neievērot, kā mirdz acis meitenēm, atrodoties tuvu blakām valdzinošajam diriģentam. Cēsis meitenēm no Rīgas nešķita par tālu, lai trauktos uz pāris stundām un būtu klāt koncertā.
Mūziķa profesija ir milzīga atbildība pret sevi un citiem. Šī profesija ir arī nemitīga cīņa par savu vietu – vai tā būtu diriģenta, solo vai orķestra mūziķa karjera. Cerams, ka šādi koncerti iedvesmos jauno paaudzi un Vidzemē netrūks bērnu un jauniešu, kuri gribēs līdzināties mūzikas zvaigznēm.
Mairita Kaņepe
Komentāri