Reiz tāltālos laikos mūsu kaimiņzeme Lietuva bija spēcīga Eiropas valsts, kas stāvēja pavisam netālu no pasaules varenajiem – Polijas, Vācijas. Tas bija laikos, kad valdīja bruņinieki, zobens un uguns. Un tajos laikos kaimiņiem lietuviešiem bija kāds varens valdnieks, kunigaitis Ģedimins, kurš 1316. gadā nodibināja Traķu pilsētu – otru Lietuvas galvaspilsētu. Šajā apvidū bija trīs ezeri (tie ir joprojām), uz viena – Galves – ezera salas 14.gadsimta otrajā pusē sāka celt pili. Militāriem nolūkiem, protams. Bet pilij, kā vēsta vēstures raksti, nebija lemts ilgi pildīt šo misiju. Jau 15. gadsimta sākumā tā savu militāro vērtību zaudēja. Vēlāk to izmantoja par Lietuvas dižkunigaiša rezidenci, pēc tam cietumu, bet 17.gadsimtā pili pameta. Neatkarīgai Lietuvai izveidojoties, pili sāka atjaunot, darbus apturēja karš, tad tos atsāka, tad padomju vara tos apturēja, vēlāk restaurāciju atsākot, bet pašreizējo pabeigtību pils ieguva tad, kad tika atjaunots Lietuvas valstiskums.
Aizvadītajā vasarā pārliecinājos, ka no sarkanajiem ķieģeļiem celtā Traķu pils joprojām izskatās kā no pasaku filmas vai grāmatas izcelta – sarkanās ķieģeļu ēkas ar torņiem un tornīšiem, glīti apjumti ar sarkaniem kārniņiem (vai dakstiņiem), gleznaini zīmējas pret ezera un debesu zilo fonu. Un tā vien šķiet, ka uz garā
koka tilta, kas no pils ved uz ezera krastu, vajadzētu parādīties baltam zirgam, kurā sēdētu princis greznā apmetnī, turot seglos sev priekšā zeltmati princesīti. Un baltās buras un gulbju pāri, kas cēli slīd pa ezeru, iluzorisko ainu vēl paspilgtina.
Nezinu, protams, vai kādreiz šajā pilī dzīvojusi skaista jaunava, kuru aizvedis stalts puisis, bet noteikti pils ziedu laikos tirdzniecība tās apkaimē varēja būt tikpat rosīga kā mūsdienās. Ezermalā no tilta uz vienu un otru pusi, cieši saspiezdamās, virknējas tirgotavas un kafejnīcas. Māla, dzintara, lina un koka darinājumi visdažādākajai vajadzībai – praktiski izmantojami un skaistumam, bet daļa noder tikai kā piemiņas lieta – skaistuma nekāda, labuma arī ne. Turklāt daudz no tā, ko tirgo kā vietējos suvenīrus, var nopirkt arī jebkurā citā vietā, pat gadatirgos Latvijā.
Kafejnīcas un krodziņi pirmajā mirklī izskatās ļoti romantiski un vilinoši. Skats uz pili un ezeru paveras tik lielisks, ka šķiet, atkal pārcelies uz pasaku valstību. Bet skaidrs, ka par šo skatu jāmaksā. Tas iekļauts ēdienu cenā, par to var pārliecināties, apskatot ēdienkarti, bet vēl vairāk tad, kad maltīte atnesta. Par diezgan augstu cenu stipri vienkāršs mielasts. Bet ko darīt – gribi vakariņot pie pasaku pils, pasakaini jāmaksā (tas nu gan vairāk vārdu spēles dēļ, cena nebija ļoti, ļoti augsta, ja rēķina pēc Latvijas cenām pagājušajā vasarā, bet, ja pēc Lietuvas, tad maltīte bija dārga).
Bet pati pils ir brauciena vērta. Neapšaubāmi. Droši vien vēstures pētnieki man nepiekritīs, uzsverot, ka tur maz autentisku būvju elementu, ka faktiski viss uzcelts no jauna. Tomēr atmosfēra ir aizraujoša – kāpnes un šaurās ejas, koka galerijas un bruģētie pagalmiņi rada sajūtu, ka esi ielūkojies vēlīnos viduslaikos, kad drošsirdīgi vīri tērpās neērtās bruņās un devās cirst citiem galvas, lai … iekarotu kādu ciematiņu un zemes gabaliņu. Ja tikai nebūtu tūristu pūļu! Visvisādās mēlēs runājošā straume nes cauri zālēm, ļaujot tikai pavirši apskatīt to, kas saglabājies no lietuviešu kunigaišķu slavas gadiem.
Traķu pilī var apskatīt ne tikai pastāvīgo vēstures ekspozīciju, regulāri ir arī dažādas viesizstādes. Pils zālē un pagalmā notiek koncerti. Varbūt der kādreiz aizbraukt? Romantikas komplektam – jahtu flotilei ezerā un pasaku pilij uz salas – vēl pievienot saulrietu un liegu mūziku? Tikai ūdeni, lai padzertos, gan ieteicams paņemt līdzi. Jo par 0,3 litru pudelīti jāmaksā 1.5 lati.
Komentāri