Pieņemot jaunpiebaldzēnu uzaicinājumu braukt ceļojumā, šogad nokļuvu Itālijā.
Brauciens ar autobusu cauri vairākām valstīm, līdz esam Itālijas pierobežas pilsētiņā augstu kalnos Tarvisio. No rīta kalnos tikai četri grādi plusā, kalnu galotnes jau sedz neliela sniega kārtiņa. Ļoti skaista pilsētiņa, ļoti labas slēpošanas trases jebkurai gaumei. Bet mūs vilina Venēcija -ar 400 tiltiem, uzcelta uz 118 salām. Autobusu atstājam piestātnē un uz pilsētu dodamies ar mazu kuģīti- taksi. Sasniedzam slaveno Svētā Marka laukumu, un Venēcijas ieņemšana var sākties. Apbur viss- kanāli, mājas, diženās celtnes, simtiem tiltiņu un svaigais gaiss, lai gan daudzi pirms tam ir izteikušies, ka Venēcija … smird. Nē, man tā nemaz neasociējās ar ko nepatīkamu. Arī Svētā Marka laukumā baložu bari samazinājušies, jo ir pārtraukta to piebarošana. Un tomēr viens drošulis kārumu gaidās nolaidās uz manas rokas.
Braucam tālāk pa Itālijas mazajām pilsētiņām, tās ir bezgala skaistas. Taču viena – Montekatini – paliek atmiņā ne tik daudz ar to, ka tajā ir slavenās termas- pirtis, bet ar viesnīcu. „Lazarinni” bija kaut kas vienreizējs manā ceļotājas pieredzē. Neiesaku šeit apmesties, ja nu vienīgi jūs apmierina gulēšana saliekamajā gultā un naktī izvelšanās no tās, ja jums kārojas brokastīs sīks radziņš ar sviesta un džema pikuci un piedevām viesnīcas īpašnieka apkalpošanu pie sagrabējuša kafijas automāta, kurš beigās pat pašam saimniekam atteica klausīt, tad – lūdzu.
Iepazīstam slaveno Toskānas vīna ceļu. Vīna degustācija notiek kādā saimniecībā, kura atgādina filmās redzētas ainas. Reibina vīni, bet daba un vīnogulāju lauki reibina vairāk nekā baudītie vīni.Dārzos vēl saglabājušās nenovāktas zilās vīnogas, mūsu apetīte pēc tām ir apbrīnojama, jo tās garšo daudz labāk nekā mūsu veikalos nopērkamās.
Iespaidīgajā braucienā pa Apenīnu kalniem uz Sorento apmeklējam arī nelielu pilsētiņu uz stāvas klints – Orivjeto. Pirmo reizi kāpju 62 metru dziļā jo dziļā akā , apmēram 248 pakāpienus pēc ūdens malka. Tā tālā senatnē pilsētiņas iedzīvotāji gāja pēc ūdens. Braucot gar Neapoles līci, var nokļūt kalnainajā Sorento pussalā. Šaurākajā redzams pāri Solerno līcis un skaistākā piekraste Itālijā – Amalfi. Tur mēs apmetamies atsevišķos bungalo. Kempinga īpašnieks Mikele ir apburošs itāliešu jauneklis, kurš ieinteresēts tūristu uzņemšanā. Ar kuģīti dodamies uz skaistāko un visvairāk apmeklēto salu Eiropā – Kapri. Paši skaistākie ir Augusta dārzi, ko 20. gadsimta sākumā izveidoja vācu rūpnieks Krups, un zviedru ārsta, rakstnieka Aksela Muntes villa San Mikela, kura ir Zviedrijas īpašums. Sala ir slavena arī ar grotām, no kurām pati fantastiskākā esot Zilā grota, bet diemžēl todien ūdens līmenis bija pārāk augsts, lai tajā varētu iekļūt. Salu var izstaigāt kājām. Tirkīzzilā Tirēnu jūra, zaļiem krūmājiem noaugušas dzeltenas klintis, kādreizējie zvejnieku ciematiņi ar sārtām, baltām un gaišzilām mājiņām, šaurām ieliņām un kāpnēm, pa kurām pārvietoties var tikai kājām. Ar speciāliem maziem autobusiņiem no Kapri pilsētiņas pa serpentīna ceļiem var aizbraukt uz pilsētiņu Anakapri, kur atrodas slavenā Aksela Muntes villa. Veikalu ieliņa ir ļaužu pārpilna, lai gan tūrisma sezona beigusies. Veikalu īpašnieki piedāvā degustēt citronu liķieri dažādās nokrāsās un piedevās, šokolādi, kāds apsmidzina ar vairākiem smaržu paraudziņiem. Pat nezini, kas vairāk kārdina – garšas vai smaržas. Kapri – tas ir dvēseles baudījums, neaizmirstams un vēl vairāk iekārojams.
Vezuva kalnu un vulkāna krāteri ieraugu jau pa gabalu, atrodoties augstu kalnos. Lavas nopostītā senā romiešu pilsēta, no pelniem atraktā un labi saglabājusies – Pompeja. Staigājot pa akmens plāksnēm izliktajām ieliņām, ielūkojoties lupinārijos ar vēl labi saskatāmām mīlas ainām uz sienām, mēģinu uzburt iztēlē laikus, kad te bija ziedoša tirgotāju pilsēta. Un tepat blakus slejas dusošais Vezuvs, kas ne reizi vien uzbrucis apkārtnes pilsētām un mūsu ēras sākumā apracis trīs – Pompeju, Herkulu un Stabio.
Roma – tik daudz lasīts un iepazīts neklātienē, ka citu neko negribas, kā tikai paklaiņot pa mūžīgās pilsētas ielām un ieliņām. Un tiek apskatītas un apjūsmotas gandrīz visas slavenās celtnes un vietas, paēstas gardas vakariņas īru krodziņā. Dienvidos tik agri iestājas tumsa, ka atpakaļceļš uz autobusu pa izgaismoto pilsētu bija emociju pārpilns.
Un klāt jau prombraukšanas laiks, jāsaka ardievas Itālijai cerībā, ka varbūt drīz būs iespēja atkal te atgriezties.
Komentāri