Latvija slīgst ievziedos. Upju ieleju ainavās baltās kupenas redzamas jau no tālienes. Ievziedu smarža valdzina pat visnedrošāko romantiķi. Nezinu, cik daudzi teiks, ka ievu ziedēšanā nav kas neizskaidrojams, kas tāds īpašs, kas savij kopā paaudžu izjūtas, vakardienu un rītdienu.
“Tā vien šķiet, ka ar katru pavasari ievu ziedēšanu gaidu aizvien vairāk. Jaunībā jau nav laika to novērtēt,” saka Straupes zemniece Antra Mārtiņjēkaba. Kādreiz viņai ap māju bijis ļoti daudz ievu, tad ģimenei sagribējies lielāku plašumu, un krūmi, arī ievas izcirstas. “Tagad atkal ļaujam augt. Ja nav ievu, nav lakstīgalu. Ievzieds bez lakstīgalām kā Jāņi bez Jāņu zālēm,” bilst Antra. Viņa pie mājas iestādījusi arī sarkanlapu ievu. Ziedi skaisti rozā, bet diemžēl nesmaržo.
Cēsniece Inese Roze ievu ziedēšanu sauc par sajūtu laiku. Viņai pie mājas zied divas lielas ievas. “Kā eju garām, tā dziļāk ievelku elpu. Man ievzieds kā jau pavasaris saistās ar jaunību – galva reibst, sirds sitas. Vai ir kas romantiskāks par lakstīgalu klausīšanos ievziedā,” domās dalās Inese. Kā folkloras zinātāja viņa atzīst, ka tautasdziesmās ieva nemaz tik daudz nav apdziedāta. Ieva – tas ir skaistums. Un pazīstamā tautasdziesma “Stādīju ieviņu plāniņa vidū” nebūt nav par koku stādīšanu un kuplošanu. Ieviņa, ko stādīja “plāniņa vidū”, ir līgava. Tā ir kāzu rituāla dziesma. Sieviete nelauž ievas zaru, jo viņa ir pati kā ieva.
Latvieši kā zemnieku tauta teju pēc ik vērojuma prognozējuši gaidāmo laiku, ražu. Tas skaidrs – kad ievas zied, ir salnas. Meteorologi gan šo atziņu, kas jau kļuvusi gandrīz par ticējumu, apgāž. Viņi uzsver – maijā laikapstākļi ir mainīgi. Ievas zied pāris nedēļas, un šajā laikā, kā jau pavasarī, iegadās arī aukstāks laiks. Ja tāpat kā ievu ziedēšanu pavērotu citus ziedētājus, arī atrastu sakritību.
Pirmdienas un otrdienas rīti atnāca dzestri un saulaini. Daudzviet bija pastrādājusi salna. “Pat piparmētrām lapu galiņi apsaluši,” saka straupiete Antra Mārtiņjēkaba un ir priecīga, ka mīļākās puķes apsegusi un tās nav apskādētas. “Tā vien šķiet, ka ar salnām ievu ziedēšanas laikā daba mums grib ko pateikt. Grib aizkavēt šo laiku, lai tik ātri neskrienam, lai paskatāmies apkārt,” domās dalās Antra un nosmej, ka ievu ziedēšana bez salnām būtu kā Jāņi bez lietus.
Dabas vērotājs Vilis Bukšs atzīst, ka šopavasar bijis interesanti redzēt bērza un alkšņa lapu plaukšanas “sacensību”. “Sākotnēji bērzs steidzās, tad laikā ap Jurģi (23.aprīlis) alksnis to panāca, bet beigās bērzs “finišēja” pirmais un 29. aprīlī daudzviet jau bija salapojis. Tāpat arī ievas, tās salapoja ātri, bet ar ziedu vēl nesteidzās. Šo koku ziedēšana rāda, ka vasara būs auglīga un ne tik svelmaina, kā sākumā šķita.
Savukārt salnas maijā norāda uz siltu rudeni un labu ražas vākšanas laiku.
No Jetes līdz īstajai vasarai vēl var būt 12 salnas naktis,” lasāms Viļa Bukša mājaslapā. Tur arī teikts – Ja Jeremijas
(14.maijā) rītā skaidrs saullēkts – būs karsta vasara. Ja Jeremijā slikts laiks – būs gara un barga ziema.
Ievas priecē ne tikai ar baltajiem, smaržīgajiem ziedu ķekariem. Ziedi, lapas, miza ir noderīgas pret dažādām kaitēm. Ticējumu grāmatās ievas spējas aprakstītas gana plaši. Lapu un ziedu tēju lieto plaušu slimību ārstēšanai. Lapu novārījumu iekšķīgi lieto tuberkulozes, bronhītu gadījumos. Sulas sīrupu izmanto bērniem caurejas ārstēšanai. Ievu mizas tiek uzliktas uz pampumiem, kas ceļas no kaulu sāpēm. Ieva ir labs līdzeklis rozes atslāpēšanai. Koka zaru miza jānokasa, jāsatin lupatā un jāuzliek virsū, virs lupatas jāliek zilais papīrs ar krītu.
Lai arī cik praktiski ikdienā nebūtu, nepalaidīsim garām romantikas un sapņu apdzejoto ievziedu Gaujas, Vaives, Raunas vai Līgatnes upes krastā, bet varbūt Alauksta, Ungura vai kāda cita ezera malā. Zied ievas, pogo lakstīgalas…
Sarmīte Feldmane
Komentāri