“Par Ziemassvētkiem un pirkšanos tagad grūti domāt, jo tikko mani atbrīvoja no darba. Par laimi, uzņēmēji godīgi maksāja nodokļus, tāpēc varu cerēt uz bezdarbnieka pabalstu, bet, kamēr to sarēķinās, būs ļoti jāknapinās, un tas iekrīt tieši gada nogalē,” stāstīja pagasta centrā satiktā Sarma Linde, kura ilgāk nekā gadu strādājusi uzņēmumā “Huskvik”, bet novembrī darba devējs bijis spiests samazināt štatus, lai tie, kas paliek un strādā, to varētu darīt ar pilnu slodzi.
“Man liekas, ka valsts nedomā ne par ražotājiem, ne strādniekiem. Valstī nedomā arī par ģimenēm, kurās aug bērni. Kad bērni vēl mazi, tad mammas vēl saņem labus pabalstus, kad bērniem jāiet skolā, tad vienīgais valsts atbalsts ir astoņi lati. Vai tas ir pareizi?” jautāja un pati atbildes meklēja Sarma un piebilda, ka, viņasprāt, laucinieki vēl varot iztikt, bet kas notiek vienkāršās pilsētnieku ģimenēs?
“Mums ir sava zeme, kaut kas salikts pagrabos, esam paēduši. Ja pilsētā paliek bez darba, tad ir beigas,” sprieda Sarma. Līdzīgi domāja viņas paziņa Raimonda Kasperoviča. Jaunās sievietes ģimenē aug divi bērniņi- meitiņa apmeklē skolu, bet ikdienas pastaigās svaigā gaisā jādodas ar septiņus mēnešus veco Aleksandru ratiņos.
“Mums tētis strādā, nopelna, saņemu arī māmiņu algu. Mēs pagaidām varam iztikt, bet kā būs jau nākamajā gadā, kas to lai zina,” tā Raimonda un pārliecināja, ka laucinieki arī iemācījušies taupīt. Kā? “Mēs faktiski neiepērkamies Morē. Braucam retāk, bet uz lielveikaliem Siguldā. Tad nopērkam visu vajadzīgo. Tur pārtikai, kādreiz arī apģērbiem ir atlaide. Jārēķina, jo citādi grūti iztikt. Cik maksā bērnu drēbes, pamperi un uzturs? Puika pats to savu pabalstu mēnesī arī notērē. Ko valsts iedod, to arī nodokļos un ar dārgajām cenām paņem atpakaļ,” tā Raimonda. Sievietes, jautātas, vai atļaujas iegādāties arī kaut ko sirds priekam, atteica, ka arvien retāk, bet vaicātas, vai pirks vai abonēs kādu no preses izdevumiem, bija pārliecinātas- ja bērni ļoti vēlēsies.
Komentāri